– Kad piedzimu, vecāki mani sauca par Ieviņu. Līdz pat dienai, kad vajadzēja piereģistrēt vārdu oficiāli. Tad pēkšņi – Ilze, – stāsta ILZE KALNA-ELKSNIŅA.
– Skolas laikā pat apsvēru sev cita vārda iespēju, likās, ka „Ilze" neatspoguļo manu būtību. Tomēr, laikam ejot, visdrīzāk aiz cieņas pret savu vecāku vēlējumu šī vārda formātā, neesmu to izdarījusi. Vārds nes līdzi gan noteikta laika tendences, gan vārda devēju vēstījumu. Man vārds „Ilze" asociējas ar ko latvisku, skaidru, tīru un vienkāršu. Tas arī ir tas, uz ko tiecos.
Bērnībā priecēja, ka dzimšanas diena ir vasarā, vārdadiena – ziemā, vienmēr bija, ko gaidīt. Tagad vairāk par savu vārda un dzimšanas dienu svinu saulgriežus un bērnu dzimšanas dienas. Bērniem esam devuši divus vārdus, lai ir iespēja izvēlēties, ja kāds no vārdiem neliekas gana labs.
Esmu dzimusi un ilgi dzīvojusi Rīgā, skolas gadus – arī Limbažos un Rēzeknē. Pēc studiju beigšanas, darba pieredzes gūšanas gan Latvijā, gan ārvalstīs biju droša, ka savas zināšanas jāiegulda zemē, kur esmu dzimusi. Kad piedzima bērni, arvien aktuālāka kļuva vēlme dzīvot un arī savu darbu ieguldīt ārpus Rīgas. Šobrīd strādāju Cesvainē, esmu pašvaldības aģentūras „Cesvaines tūrisma centrs" direktore. Katra vieta mums ko māca, arī Cesvaine ir liela dzīves skola. Mācāmies jau tikai caur grūtībām, tur notiek rūdīšanās. Pozitīvais un vieglais ir tā veldze, kur gūstam spēkus un pārliecību par virzību.
Man vienmēr bijusi laime darīt to, ko vēlos. Katrā nākamajā dzīves posmā apvienoju līdz tam apgūtās prasmes. Tā manī mijiedarbojas un viena otru papildina mīlestība pret skaisto, dabu un cilvēkiem. Vienmēr esmu kustībā un attīstībā. Caur stipro un patieso. Lielākā bauda – saplūst ar dabu, dabas ritmu, dabisko kustību.
Ik pa laikam izvērtēju savu gaitu, jautājot, vai tas, ko daru, ir labākais, ko varu. Vai patiesi ticu tam, ko daru, tā vērtībai, patiesumam. Ja saprotu, ka varu vairāk vai gribu citādāk, – eju tālāk, meklēju ceļu, kā attīstīties un realizēt spējas. Gribas jau visu uzreiz un ātri, bet tā nenotiek.
Kas ir augstākais darba novērtējums, un vai esmu gandarīta? Tikai nesen nāca apziņa, ka svarīgāk ir nevis tas, cik daudz laba par tevi saka citi, bet gan – cik daudz laba vari dot citiem. Augstākais novērtējums nenāk no ārpuses. Tā ir būšana mierā ar sevi, apziņa, ka daru tik labi, cik spēju. Esmu laimīga un pateicīga par brīnumskaisto pamatu, ko Dievs man devis. Bieži atgādinu sev latviešu dainu gudrības, tās rāda ceļu pārdomās, dod spēku grūtībās un atgādina par pamatvērtībām. Vistaisnāko ceļu pie sevis jūtu caur latvisko. Esmu latviete, jūtos tā un gribu nest šo vārdu visskaistākajā tā nozīmē.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva