Pagājušajā sestdienā Liseskalna kapos zemes klēpī tika guldīta sarkaniete Lidija Ankrava-Vasiļevska – Latvijas leģiona 19. divīzijas leitnante un pirmā sieviete, kas uzņemta Latviešu Virsnieku apvienībā.
Pirms aptuveni diviem gadiem, gatavojot interviju ar Lidijas kundzi, rakstīju, ka viņas trauksmainais mūžs ir vēsturiska romāna cienīgs. Tā nebija spēlēšanās ar vārdiem vai stāstījuma piepušķošana. Tādu cilvēku, kā Lidija Ankrava-Vasiļevska, Latvijā nav daudz un ar viņas aiziešanu ir kļuvis vēl mazāk.
Visu dzīvi viņa bija pārliecināta savas valsts patriote un brīžos, kad bija jāiestājas par tās vārdu un godu, bija gatava bez liekuļošanas un savtīga labuma meklēšanas to darīt. Lidijai Ankravai-Vasiļevskai bija lemts būt gan pasīvai laikmeta lieciniecei, gan pašai aktīvi iesaistīties vēstures veidošanā, vērojot gan Latvijas valsts attīstību, gan valstiskuma zaudēšanu, gan beigu beigās arī tā atgūšanu. Tam, par ko ikdienā lasām grāmatās vai blāvi gūstam iespaidu no mākslas vai dokumentālā kino, Lidijas kundze bija lieciniece. Viņas personīgās dzīves notikumi bija nesaraujami saistīti ar Latvijas sarežģīto un dažādu varu plosīto likteni. Vai tas būtu Kārļa Ulmaņa apvērsums, vai slavenie Daugavpils Dziesmu svētki, kas noritēja vienlaicīgi ar sarkanās armijas ienākšanu Latvijā, vai lēmums iestāties leģionā, vai padomju periodā piedzīvotās ciešanas no represijām un vairākus gadus ilgusī tēva Jāņa Ankrava – Latvijas Senāta senatora – slēpšana no padomju represijām. Kā atzina pati Lidijas kundze, ar daudziem no sarežģītākajiem likteņa sniegtajiem pārbaudījumiem viņai palīdzēja tikt galā ticība sev, savai zemei. Beznosacījuma mīlestību pret Latviju viņā bija ieaudzinājuši vecāki, un viņa to bija nesusi cauri visai savai dzīvei.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto