Latvijas politiskajā vidē cilvēka labprātīga atkāpšanās no augsta ieņemamā amata ir tikpat reta kā sniega vētra Sahāras tuksnesī. Nu labi, varbūt vēl retāka, taču īsā laika sprīdī dažādu iemeslu dēļ mums ir divi aizgājēji – Ministru prezidents Aigars Kalvītis un LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins.
Kaut arī apstākļi katrā gadījumā atšķirīgi, ir arī viena vienojoša lieta – sabiedrības protests. Protams, mēs varam tikai zīlēt, kas ir patiesie atkāpšanās iemesli, taču priecē tas, ka abos gadījumos sabiedrībai bija viedoklis un tā to pauda.
Iespējams, tas kādam liksies dīvaini, taču epopeja ar neparādīto filmu man šķiet svarīgāka nekā Kalvīša triju gadu darba cēliena beigas. Pirmkārt, iekšpolitiskie ķīviņi un sabiedrības neapmierinātība ar atsevišķiem valdības lēmumiem un valdības realizēto politiku ir ierasta parādība visās valstīs, kas pretendē uz demokrātijas nosaukumu. Visiem pa prātam nekad neizdarīsi, un kļūdu kaudzes pašā augšā būtu jāliek nevis nespēja efektīvi apkarot inflāciju, kas Latvijas gadījumā būtu pārcilvēka, ne Aigara Kalvīša darbs, bet gan nespēja atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem, respektīvi, vienkārši neprasme komunicēt, kas brīžiem mijās ar izteiktu cinismu. Atkāpšanās ir likumsakarīga. Jautājums ir tikai par to, vai Kalvītis īstenos Andra Šķēles savulaik deklarēto principu „Es aizeju, lai atgrieztos", vai arī, kas, sekojot līdzi valdības veidošanai, gan ir mazāk ticams, distancēsies no politikas.
„Putina sistēmas" gadījumā jau ir runa par ko daudz nopietnāku. Kādam varbūt šķitīs – kas gan tur liels, neparādīja, kad bija plānots, bet parādīja vēlāk, nu un kas? Diemžēl, stāsts šajā gadījumā vairs pat nav par filmu, bet par cenzūru un meliem. Sa-zvērestības teoriju vērpēji droši vien varēs nosaukt garu sarakstu ar tiem gadījumiem, kad kāda no ārvalstīm vai to pārstāvētā organizācija ir centusies ietekmēt vai ietekmējusi procesus Latvijā, taču šis ir pirmais gadījums, kad kādas citas valsts ministrija pieprasa netranslēt konkrētu filmu. Pats pārsteidzošākais, ka NRTP priekšsēdētājs Ā. Kleckins un Ārlietu ministrijas pārstāvji cilvēkam, kas demokrātijas principus acīmredzot neizprot, nevis izskaidro, ka valsts varas pārstāvji nevar cenzēt un ietekmēt 4. varas pārstāvju darbu, bet gan izsauc uz tepiķa LTV ģenerāldirektoru J. Holšteinu un norāda, ka šādas sensitīvas filmas demonstrēšana dienu pirms vēlēšanām var negatīvi ietekmēt robežlīguma parakstīšanu un palīdzēt skalot smadzenes Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem. LTV vadītājs protas un filmu neparāda, pēc labākajām padomju laika tradīcijām aizbildinoties ar dažnedažādām tehniskām ķibelēm. Šis ir bīstams precedents, ko neatkarīgā valstī nevar un nedrīkst uzskatīt par normu.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS