Kad valdība pagājušā gada novembra sēdē nolēma atļaut palielināt valsts uzņēmumu vadītāju algas, diezin vai kādam no ministriem ienāca prātā, ka atsevišķi uzņēmumi to uztvers kā zīmi, ka algas pieaugumam ir jābūt vairākkārtīgam.
Kaunu pie malas meta un atalgojuma cēlāju pirmrindniekos pieteicās VAS „Latvijas dzelzceļš" un AS „Latvenergo" vadība. „Latvijas dzelzceļa" vadītāja Uģa Magoņa atalgojums pieaudzis no Ls 2600 līdz Ls 8500, savukārt „Latvenergo" valdes priekšsēdētāja Āra Žīgura atalgojums ticis dubultots no vairāk nekā Ls 4000 līdz Ls 8784. Bešā nav palikuši arī uzņēmumu valdes locekļi, kuru atalgojuma kāpumā vērojama līdzīga tendence. Šo, kā arī vairāku citu valsts uzņēmumu – AS „Latvijas valsts meži", AS „Augstsprieguma tīkls", Paula Stradiņa slimnīca, Austrumu slimnīca un VAS „Latvijas autoceļu uzturētājs" – vadības algu pieaugums tiek skaidrots ar to, ka uzņēmumos ar apgrozījumu, kas pārsniedz 40 miljonus latu, valdes priekšsēdētājam un valdes locekļiem būtu jāsaņem atalgojums arī par cita amata pildīšanu uzņēmumā. Piemēram, AS „Latv-energo" valdes locekļi ar jauno gadu pilda arī izpilddirektora, komercdirektora, finanšu, ražošanas un administratīvā direktora amata pienākumus. Diezin vai kāds no mums iebildīs, ka par papildu pienākumu veikšanu pienākas papildu samaksa un arī labi paveikts darbs paģērē labu samaksu. Var arī piekrist jau šur tur izskanējušajai atziņai, ka tāda līmeņa valsts uzņēmumu vadībai ir jāsaņem atalgojums, kas ir samērojams ar vadības darba samaksu līdzīgos uzņēmumos ārvalstīs. Mēs taču nevēlamies, ka vairākus miljardus latu vērtu saimniecību vada nepietiekami kvalificēti cilvēki, un par kvalifikāciju ir atbilstoši jāmaksā. Diemžēl jaungada iezvanītajai algu celšanai trūkst argumentēta pamatojuma. Kādēļ atalgojums bija jāceļ vairākkārtīgi? Rīgas biržas valdes locekle Daiga Auziņa-Melalksne intervijā „Latvijas Radio" pamatoti norādīja, ka algas palielinātas decembra beigās, kad vēl nav pieejami uzņēmumu gada pārskati un nav noticis uzņēmumu izvirzīto un sasniegto mērķu izvērtējums. Kāds tad ir attaisnojums darba samaksas pieaugumam? Tāds, ka valdība bija devusi iespēju palielināt algas, un kāpēc gan to nedarīt.
Konkrētais algu paaugstināšanas gadījums kārtējo reizi ilustrē to, cik plaša plaisa, visupirms jau domāšanā, atdala „viņus" un „mūs". Ir skaidrs, ka viena puse ir bijusi atrauta no realitātes un nav sajutusi valstī valdošo noskaņu, tādēļ ļāvusies nebremzētam pašapdāvināšanās priekam.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS