Es pēc dabas esmu optimiste. Mans moto: „Pats velns nevar neko izdarīt cilvēkam, kas spēj smieties." Par visu varu pasmieties un pateikt: „Būs labi!" Bet šoreiz man sirds ir pilna un smiekli nenāk. Tas viss – sakarā ar mūsu ceļiem.
Biju ļoti priecīga, kad man piedāvāja darbu Madonā. Dzīvoju Ļaudonā, kā jau mazos ciemos, darbavietu maz. Viss bija labi, līdz pienāca ziema. Man sanāk braukt ar pirmo autobusu, kas iet uz Madonu. Tad arī sākās „jautrība". Tad – nolūzuši koki pārkrituši pāri ceļam, un tagad – tāds apledojums, ka autobusi vairāk ir grāvjos, nekā uz ceļa. Cik var zvanīt darba devējam, ka kavēšu darbu. Strādāju viena. Tad vēl tā neziņa, vai vispār dzīva atgriezīšos mājās. Katru rītu bezmaz vai atvados no savējiem – ja nu vakarā tomēr neatgriežos. Ar savu mašīnu braukt sanāk tas pats variants, pat vēl dārgāk. Es tik daudz nepelnu, lai brauktu ar savu auto. Jāsaka liels paldies gan Jēkabpils, gan Madonas autobusu šoferiem, kas, riskējot ar savu un mūsu dzīvībām, tomēr brauc, lai mēs nokļūtu darbā un mājās, – mums raksta Solvita Rūtenberga.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 08.01.2013.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto