Ziemassvētku laiku un tuvojošos gadumiju līdzīgi kā katru darbdienu LAILA RUDZONE pavada smalkjūtības un līdzcietības zīmē. Ikdienā, strādājot Madonas apbedīšanas aģentūrā „Ozīriss", netiek žēlots laipns vārds, palīdzība un padoms, taču dienas noslēgumā darba smagums tiek atstāts aiz biroja durvīm, jo mājas ir oāze, kur atpūsties un gūt labsajūtu.
Nākot ciemos, jau dekors pie dzīvokļa ārdurvīm vēsta, ka šajās mājās svētki tiek gaidīti un svinēti. Arīdzan katrā telpā, izmantojot radošu izdomu, ar pašizgatavotiem dekoriem tiek uzburta omulība. Virtuves galdu krāšņo savdabīgs rotājums – izdekorēta ābolu piramīda ar degošu svecīti katrā no āboliem, savukārt gaisā jūtama svētku smarža, ko rada pirms neilga brīža grauzdētās mandeles.
– Svētkos pa māju darbojamies ar sirdi un dvēseli, un šī mīlestība iemācīta kopš mazotnes. Bērnībā vasaras pavadīju pie vecvecākiem Saikavā, un tieši viņi bija tie, kas ierādīja daudzas vēlāk noderīgas prasmes. Lauku sēta atšķīrās no citām ar to, ka vectēvs audzēja apiņus. Tie, stiepjoties pretim saulei, vijās ap kārti un uz vasaras otru pusi raisīja apaļas, sprogainas galviņas. Vectēvs pats taisīja mucas un brūvēja alu, bet es ar karotīti ķeksēju ārā putas un jaucu tās ar cukuru, lai garšīgāk. Vecmāmiņa savukārt uz kļavu lapām cepa lielus saldskābmaizes kukuļus. Sestdienu vakaros vienmēr māju piepildīja ceptas maizes smarža. Tā kā netālu no mājām tecēja Aiviekste, galdā bieži tika celti dažādi zivju ēdieni. Tētis zivis žāvēja ar baltalksni, no kā veidojās labs aromāts un zeltains izskats, turpretim mamma no līdaku filejām bija iemācījusies cept izcilas kotletes. Katrs mājinieks savu īpašo ēdienu bija pieslīpējis līdz pilnībai, – vaicāta, kā radusies vēlme saimniekot virtuvē, atminas namamāte Laila Rudzone.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 28.12.2012.
Autore: RITA TURKINA
AUTORES foto