„Kā, bet tauta jau nobalsoja!" Šāds vienkāršots, taču aplams viedoklis saistībā ar sabiedrības atbalstu Latvijas iestājai eirozonā piemīt Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim un vēl vairākiem Latvijas eiroprojekta dzinējspēkiem.
Apgalvot, ka 2003. gada referendumā sabiedrība, balsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā, apzināti pauda atbalstu arī vienotās valūtas ieviešanai, var tikai cilvēks, kurš apzināti izvēlas ignorēt realitāti. Tolaik jaunā valūta apritē bija vien nepilnus divus gadus un tās iespējamā veiksme vai neveiksme bija tikpat neprognozējama, kā šobrīd.
Ikviena valsts, kas veic nacionālās valūtas nomaiņu uz jaunu maksāšanas līdzekli, nenovēršami saskaras ar to, ka vietējā sabiedrība pret naudas maiņu izturas neviennozīmīgi. Teju vai katra indivīda gadījumā var runāt par saviem apsvērumiem vai iemesliem, kādēļ konkrētais cilvēks atbalsta vai neatbalsta valūtas maiņu. Viduseiropas valstīs tas biežāk saistīts ar sentimentu, ka marka, franks, lira utt. ir spēcīgo valstu neatņemams atribūts un liecība par iepriekšējā vēstures perioda ekonomisko varenību. Kaut gan Latviju nevar pieskaitīt lielvarām, arī mūsu valstī ir vērojams līdzīgs sentiments, un lats mums nav vienkārši maksāšanas līdzeklis par kādu produktu vai pakalpojumu. Lats – tas ir viens no valsts simboliem, kas pārmantots no pirmās brīvvalsts laika. Mazsvarīgi nav arī tas, ka mūsu nauda vizuāli ir skaistāka par eiro un daudzu citu valstu valūtām. Emocionālā līmenī esam tam pieķērušies. Šis gan nav tas arguments, ko vajadzētu ņemt vērā, izvērtējot, vai Latvijai ir vai nav vajadzīga dziļāka iesaiste eirozonā. Gan politiķiem, kas Saeimā jau pirmajā lasījumā pieņēma lēmumu par konceptuālu atbalstu eiro ieviešanai (galīgais lasījums gaidāms 31. janvārī), gan sabiedrībai kopumā būtu jānodala racionālie argumenti un pretargumenti no neracionālajiem.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 19.12.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS