… kā tautai, kā Latvijas tautām saskatāms mūsu Saeimas un valdības darbībā.
Piemēram, kāpēc bērnudārzos ieteikt vai uzspiest svešas valsts (Dānijas), kas šobrīd nomaldījusies seksuālās piederības meklējumos, grāmatas „Diena, kad Kārlis bija Karlīna" un „Diena, kad Rūta bija Rūdolfs"? Iemesls it kā cēls – tolerances veidošana starp dzimumiem. Bet zēni un meitenes ir atšķirīgi dzimumi. Toleranci var veidot kultūra, fizioloģiskās zināšanas un atbilstoša dzimumaudzināšana, nevis mainīšanās ar dzimumiem. Īsti vīrišķīgs un stiprs vīrietis vienmēr aizstāvēs un sapratīs sievieti un bērnus.
Vēl – par tautības nerakstīšanu pasē. Deputāts A. Judins nerakstīšanu aizstāvēja kā PSRS domāšanas piesaukšanu, jo, lūk, tautība rakstīta tad. Nekā! Piemēram, lībiešu tautību nerakstīja, un bija plāns rakstīt tikai – PSRS pilsonis (netika realizēts, jo valsts sabruka). Ja šodien pateiktu Izraēlai, Grieķijai vai Eiropas lielajām tautām – poļiem, vāciešiem, frančiem, skandināviem, ka nerakstīs tautību, tad gan būtu tracis! Kur šeit ir mazo tautu mazvērtības komplekss?
Himna. Tā taču iznesusi mūsu tautu no jaunlatviešu, no pirmās Atmodas laikiem un pirmajiem Vislatvijas dziesmu svētkiem 1873. gadā līdz šodienai. Kas himnas vārdos un melodijā vecmodīgs? Varbūt vecmodīgs ir šodienas egoisms un savas zemes pamatu graušana, bezpersoniskais kosmopolītisms? Mums sava himna ir un tai jābūt!
Autore: VALDA BĒRZIŅA