Tieši balts un sniegpārslu pārpilns šobrīd ir ziemīgais ārs. Arī ledus ieskauts un savažots, kas cilvēkiem radījis papildu rūpes un raizes. Daudziem nedēļa paskrējusi sveču gaismā, jo traucējumi elektrosakaru līnijās skāruši iedzīvi. Snieglauzes radītie apstākļi vārdzina kokus un cilvēkiem liek saprast, ka nākamajā pavasarī daudzās vietās būs jāstāda jauni.
Bet kultūras jomā ziema atmiņā atsauc nu jau gadu mūsu vidū neesošās grafiķes Vitas Mālnieces darbus ar viņai raksturīgo melnbalti smalko tušas zīmējumu un milzu pietāti pret dabu. Tāpat tikko atvērtās izstādes Madonas novada bibliotēkas konferenču zālē tematiku.
– Nu uzraksti, lūdzu, ievadtekstu mūsu izstādei bibliotēkā, – pirms neliela brīža mani uzrunāja kalsnaviete Olita. – Izstādes nosaukums ir „Balts un pūkains", un tajā ar darbiem piedalās gleznotāji, grafiķi, fotogrāfi no Madonas apkārtnes. Dažas bildes jau atnestas, tur atveidotas skaistas balerīnas.
– Iedvesmojoši, – klusībā nodomāju un iekšēji vaicāju, ar ko man saistās izstādes nosaukums un tās tematika.
Atbilde ilgi nebija jāmeklē, to piespēlēja pašas dzīve.
Kā ik nedēļu pēc vingrošanas nelielā kompānijā devāmies uz pirtiņu. Runājāmies, malkojām tēju, smērējāmies ar medu – ķermenis, dvēseles templis, arī pa reizei ir jāattīra un jāpabaro. Uz lāviņas jau bija pabūts vairākkārt, atpūtu nomainīja intensīvāka karsēšanās, līdz klāt bija brīdis, kad atkal prasījās doties ārā un atpūsties.
Jau kāpu no otrās lāviņas, kad pēkšņi tur, lejā, kolēģes rokās palika notrūkušais durvju rokturis. Iestājās klusums un neliels apjukums – durvis vairs nebija attaisāmas. Izlaikojāmies gan šā, gan tā, bet rokturis bija pagalam, un durvis – kā mūris.
Elpot kļuva nervozāk un sūrāk, termometra stabiņš kāpa virs 85 grādiem pēc Celsija, telpa dvesa noslēgtību no mīļās pasaules, un parādījās arī nelūgts stress. Vienīgais glābiņš bija mazais pirts lodziņš – pa loga acīti bija jātiek ārā, lai vai kas.
Balta un tīra kājiņa, tad otra pūkaina kāja, tad ķermeņa stiepšanās, griešanās, stūķēšanās, lai pārrautu nabas saiti ar pirti un piedzimtu atkal no jauna. Par laimi – izdevās. Izspruku tumšā naktī, apmetos ap stūri un atvēru pērtuves durvis no otras puses.
– Latvijas lepnums! Mūsu glābēja! – čaloja meitenes, veltot man baltus un pūkainus vārdus.
Kāds tam sakars ar jauno izstādi? Es apzinos un pieļauju, ka tā ir par to pašu – par intensīvu sagrupēšanos, piepūli un izkļūšanu svaigā gaisā. Ejam lūkot!
Autore: INESE ELSIŅA