Kā bumba sabiedrībā, īpaši pensionāru vidū, tika uzspridzināta ar labklājības ministres I. Viņķeles vēsturisko viedokli, ka šodienas pensionāri neko nav materiāli devuši Latvijas labā, nav maksājuši nodokļus.
Ak, kungs! Vai šodienas paaudze pirms 20 gadiem atlidoja no kosmosa? Latvija, atdaloties no PSRS, bija bagāta valsts. Ar stabilu infrastruktūru, rūpnīcām, uzņēmumiem, ostām, konkurējošām augstskolām, skolām, pārpildītām ar bērniem, bet diemžēl uz tā visa bāzes radījām 100 un plus miljonārus, paši gan nepakojām, bet zinām par vagoniem izvesto naudu, vērienīgo „prihvatizāciju", miljons (no pensiju fondu rezervēm) latu ieskaitīto pamatbudžetā un nez kur izgaisušo naudu.
Noteikti aiz ministres stāv kāda ļoti viltīga interešu grupa, jo nevar taču būt, ka I. Viņķele neorientējas laikā un telpā. Bet varbūt tā ir politiska un reāla eitanāzijas forma. Akceptēta smalkos, slidenos gaiteņos, jaunums, kā vecāko paaudzi „vest ragaviņās uz mežu".
Sabiedrība bez saknēm, bez paaudžu sasaistes ir visa lemta iznīcībai. Arī šodienas „gudrās" galvas.
Katram zināms, ka nodokļus var iegūt, attīstot ražošanu, bet to valdība negrib un negrib, laikam ir kvotas un par brīvdomību soda nauda (kā par saražotā piena pārprodukciju).
Mūsu bāleliņi, neatkarības eiforijā un svešvalodas īsti nezinot, šķiet, ir parakstījuši līgumus ar tādiem noteikumiem, kas mūsu līdz šim strādīgo un gudro tautu ir aizveduši uz ārzemēm un pie sasistas siles, padarījuši par pabalstu saņēmējiem.
Autore: VALDA BĒRZIŅA