Ja TV redzam kādu šovu – "Dziedi ar zvaigzni", "Dejo ar zvaigzni", "Divas zvaigznes", ilgi pēc tam ir, par ko spriest un runāt. Nu kaut vai par Ingrīdas Ūdres neseno iznācienu un drosmi dziedāt bez "dziedamās rīkles". Šovs paliek šovs.
Arī par politiķu iznācienu uz politiskās skatuves un tekstiem ir, ko padomāt – nudien ekspresīvi prot izteikties. Vai maz kāds varētu sevi iedomāties salīdzinām ar mērkaķīti, kā tas izdevās Gundaram Bērziņam, sak, katrs grib savu banānu, bet saņems tikai pigu. Tāpat – ko domāja Aigars Kalvītis, sacīdams, ka tik labi, kā mēs dzīvojām līdz šim, vairs nebūs. Vai to, ka mēs nenovērtējam viņu, vai to, ka būs vēl sliktāk? Beidzamajā laikā ik dienas to vien skandina – ekonomika sakarsusi, inflācija samilzusi, bet tauta no politikas atsalusi.
Politiskajā arēnā nav miera un vienprātības, bet viedokļu daudzveidība ir normāla un demokrātiska parādība. Par to, kas būs nākamais premjers pēc Aigara Kalvīša demisijas 5. decembrī, jau ir sākušās partiju sarunas. Pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera ierosinājuma sabiedrībā noris plašas debates saistībā ar premjera izvēli. Vieni ir par gudru stratēģiju, citi – par taktiku. Kur ņemt jaunas kandidatūras, lai nebūtu "tie paši vēži"? Turklāt lai jaunā valdība nedomā, ka būs viegli, ka gaisma problēmu tuneļa galā parādīsies pati no sevis.
Laiks turpina joņot un raut mūs visus līdzi gada pēdējā mēneša ritējumam. Dienas rūk arvien īsākas, un tikai no katra paša atkarīgs, kā ienest gaismu ikdienā, kur reizēm viss liekas tik pelēks.
Vieni garos vakarus pavada, iesaistoties kādā no pašdarbības kolektīviem, kur dzied, dejo, spēlē teātri, citi apmeklē trenažieru zāles, vēl citi klausās mūziku, ada, izšuj, tamborē vai darina kādu jauku apsveikumu.
Šosvētdien jau iedegsim pirmo sveci Adventa vainagā. Katrai Adventa svētdienai ir sava pamattēma, kas ved tuvāk Ziemassvētku nakts noslēpumam. Kad Adventa vainagā tiek iedegta pirmā svece, pravietis Isaja aicina atstāt pasaules tumsību un "staigāt Dieva gaismā". Daudzi ir ieslīguši pašapmierinātībā un iemiguši, tāpēc ir jāatmostas. Šī atmošanās ir sākums gaismai, rītam, garīgai cīņai.
Taču arvien Ziemassvētku tuvošanās ir saistīta arī ar stresu. Psihologi apgalvo, ka tas ir arī visdepresīvākais laiks, jo daudzi nespēj izturēt spriedzi, ko piedāvā laicīgā sabiedrība, – veikali, dāvanas, pirkšana un pārdošana, naudas žvadzināšana laikā, kad daudziem līdzekļu pietiek tikai izdzīvošanai.
Autore: IVETA ŠMUGĀ