2007. gada 9. novembris
Pēc pieminekļa atklāšanas kritušajiem Kārļa Krēmera grupējuma nacionālajiem partizāniem (1945-1953) Kraukļos 26. oktobrī apzinos – jādodas meklējumos, lai noskaidrotu un darītu zināmus topošās grāmatas lasītājiem to tālo gadu pretrunīgos notikumus, pārpratumus, dotu iespēju PIEDOT un LŪGT par tiem, kas nepārnāca, kas cieta viņu un Tēvzemes mīlestības dēļ, kas nodeva…
Šodien uzklausīju partizānu sakarnieces Lidiju Cepurīti Dzelzavā un Ainu Gūts Kārklos, vēlreiz apciemoju Krēmeru tuviniekus Lejas Aizpurvēs Dzelzavā. Juri Krēmeru, ko tēvs Jūlijs Krēmers vienīgo reizi caur logu uzlūkojis 2 mēnešus vecu un kas uzauga bez mātes, jo Erna Krēmere tika arestēta, notiesāta un izsūtīta 1945. gadā uz 10 gadiem. Elvīru Lukinu, bezgala sirsnīgo, gādīgo Jura krustmāti, kas kopā ar savu māti Alīdu Krieviņu bija zēnam tēva un mātes vietā. Tikšanos rezumēt varu ar sirmās, bet garā stiprās Ainas Gūts teikto, kādēļ viņa, jauna meitene, toreiz devās mežā pie brāļiem Krēmera grupā: „Aresta brīdī 1945. gada 30. jūnijā, astoņu bruņotu vīru ielenkta, es nejutu ne mazāko baiļu. Biju gatava mirt, jo pie tādas iekārtas (lasi: padomju) labāk nedzīvot. Kad mani čekā pratinot sasita zili melnu, es klusēju. Kad gribēja izprovocēt uz bēgšanu, nebēgu…" Līdzīgi teica Lidija Cepurīte, kam toreiz bija 16.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 01.12.2007.
Autore: ILGA HOLSTE