Šķiet, ka mūsu valsts galvenajam kārtības sargātājam – policistam – nav nekādas teikšanas. Bieži vien ar policistiem huligāni izrēķinās gluži kā ar parastiem pretimnācējiem.
Pirmās brīvvalsts laikā Latvijas Policijas akadēmiju beigušie mācēja sevi aizsargāt un nodrošināt kārtību, vai tā būtu iela, vai zaļumballe. Toreiz policistiem mācīja plašākas zināšanas par grāmatvedību, kā katrā gadījumā jānoformē dokumenti, protokoli. Mans tēvocis nepieciešamības gadījumā varēja pildīt bilancspējīga grāmatveža pienākumus.
Izbrīnu raisīja ziņa, ka pēc tik ilga laika tikai vienam sabiedriskās kartības traucētājam, kas piedalījās 2009. gada 13. janvāra grautiņos, tiesa piesprieda sodu –
100 sabiedriskā darba stundu, kaut arī tika atpazīti un par vainīgiem atzīti 68 cilvēki. (Vakar Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu citam Vecrīgas grautiņos apsūdzētajam vīrietim, savukārt kādam citam apsūdzētajam jau iepriekš piespriests 3 gadus un mēnesi ilgs cietumsods. – Red.) Citas valsts iedzīvotājs, ar šo faktu iepazīstoties, var padomāt, ka Latvijā drošība un privātā īpašuma neaizskaramība ir pēdējā vietā. Izdemolēti veikali, sasistas Iekšlietu ministrijas automašīnas un bojātas ēku fasādes acīmredzot ir nenozīmīgi materiālie zaudējumi. Vai šādā valstī mēs varam justies droši?
Esmu jau cienījamā vecumā un daudz pieredzējis, tai skaitā pirmās brīvvalsts gadus. Atminos, ka tolaik gan lauku teritorijā, gan pilsētā no policijas sabiedriskos pasākumos baidījās visi kārtības traucētāji. Pat iedomāties nevarēja, ka Latvijā varētu notikt kaut kas līdzīgs ielu nemieriem Vācijā, Francijā, Grieķijā un citur, ko ik dienas rāda televīzijas kanālos. Tolaik huligāni baidījās no cilvēka formas tērpā. Baidījās saņemt pat mutisku aizrādījumu, taču tagad situācija ir mainījusies.
Autors: ĀRIJS MŪRMANIS,
pensionārs