– Es vienkārši gribu būt tā, kas esmu. Gribu redzēt šo pasauli tādu, kāda tā ir, un no tā izriet tas, ko daru. Tas ir skaists ceļš, samērā vientuļš ceļš vai – precīzāk – vienatnes ceļš, – tiekoties Madonā, saka jogas skolotāja Solvita Bairavi.
Uz vaicājumu, kāpēc rīdziniece darbojas Madonā, Solvita atbild:
– Šai dzīvē nav nejaušību, un Madona, acīmredzot, ir manā ceļā. Fiziskais iemesls ir otršķirīgs; ja kaut kas ir tavā ceļā, tu to satiksi, ja iesi šo ceļu. Mēs rezonējam ar to, kas ir apkārt. Gaiziņa kontekstā Madonas puse ir ļoti spēcīga vieta, un, acīmredzot, ir kas tāds, kas pievelk jeb rezonējot nostrādā magnēta princips. Jo prāts skaidrāks un vibrācijas tīrākas, jo vairāk sajūtam to, kur mums jābūt.
– Vai pievēršanās jogas praksei notika sen?
– Saprotot to, ka viss, ko mēs iemācāmies, nekur nepazūd saskaņā ar vielas nezūdamības likumu, gribas teikt, ka tas tiešām bija sen.
Vai tagadējā dzīve ir lielā kontrastā ar iepriekšējo? Kontrasta jau nav, ir tikai dažādas izpausmes. Bija nemiers, tagad ir mierīgāk.
– Kā sakārtojas jogas skolotājas ikdiena?
– Ikdiena ir ļoti dažāda. Viss, ko daru – esmu vienatnē ar sevi, divatā vai kopā ar citiem cilvēkiem -, ir manas mācību stundas un darbs ar sevi. Realitātei ir dažādi līmeņi, nav pareizi teikt, ka kaut kas ir ilūzijas un kaut kas ir realitāte. Viss pastāv, tikai atrodas dažādos līmeņos. Ja pieskaramies augstākajai prioritātei jeb fundamentālajai realitātei, saprotam, kas ir zem tās. Mani pašu visvairāk interesē fundamentālā realitāte. Cik izdodas tajā uzturēties, izriet no telpas un laika uztveres.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 16.10.2012.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto