Zelta rudens. Ar šiem vārdiem pietiek, lai gara acīm uzburtu ainu ar krītošām zeltainām, salnas iesārtotām koku lapām, rimtu pastaigu pa dabas iekrāsotu parku un saules apmirdzētām, vēl siltām rudens dienām. Mūsu pusē gan liela daļa koku lapas jau pa pusei nometuši, salnas nesagaidījuši. Tā arī zelta rudens kaut kur aizkavējies, vietā atsūtot rudens vētru, lietavas un pelēcīgās krāsas ikdienā.
Bet rudenim ir īpaša izjūta – nedaudz melanholiska, nedaudz nostalģiska, pilnīgi noteikti – apcerīga. Ne velti ir arī vārdu salikums „rudens depresija". Taču tā tikai ļaudis melš, jo patiesībā ikdienā lieki valkātais vārds „depresija" nozīmē nopietnu saslimšanu, kamēr tas, kas lielu daļu piemeklē, ir vienkārši nomākts garastāvoklis. Bet arī tam ļauties nedrīkst, un dzīvē krāsas jāienes pašam! Rudens tumšie vakari (kas nez kāpēc daudzās Madonas ielās patiešām, burtiskā nozīmē, ir necaurredzami izslēgto… vai neesošo laternu dēļ), iespējams, ir īstais laiks, kad radīt kādu krāsainu rokdarbu, izlasīt aizraujošu lubeni vai doties ķert sajūtas izbraucienā tepat pa Latviju. Varbūt zelta rudens aizķēries kādā kaimiņu pilsētā?
Šonedēļ TV pārraidē gadījās dzirdēt kāda komunikāciju kouča ieteikumu sarunās ar nepazīstamu cilvēku iepīt jautājumus par to, kurā vietā visā pasaulē viņš vēlētos no rīta pamosties, ja būtu tāda iespēja, un kas būtu tas, ar ko viņš dzīvē nodarbotos, ja nestrādātu pašreizējā darbā. Izrādās, ka par šiem jautājumiem lielākā daļa cilvēku izstāstīs visatklātāk un ar vislielāko entuziasmu, turklāt sarunbiedram pēc atbildēm visskaidrāk iezīmēsies šī cilvēka intereses, dzīves pārliecība un mērķi. Bet, ja jau reiz uz šiem jautājumiem tiek atbildēts ar ko citu, nevis „tepat" un „to pašu", vai tas neliecina, ka liela daļa iedzīvotāju tikai iztiek ar tādu dzīves ikdienu, kādā nobāzējušies, nevis izdzīvo savus sapņus? Pieļauju, ka 50 gadu vecumā tomēr varētu būt nedaudz par vēlu kļūt tīņu elkam – popzvaigznei. Taču sapņiem, kurus iespējams vismaz daļēji piepildīt, vajadzētu iekļauties ikviena ikdienā – kaut vai hobija veidā.
Arī, kā izteicās Juris Batņa semināra laikā, cilvēkam būtu vērts aizdomāties, kāpēc viņš piedzimis konkrētā laikā un konkrētā vietā. Tādā gadījumā, iespējams, jārunā par cilvēku likteņiem un to, cik lielā mērā tos varam ietekmēt paši. Vai piedzimstam ar iepriekš ieprogrammētu mērķi, vai dzīves gaitā to formulējam sev paši? Taču sliecos domāt, ka divus, kā izrādās – gana svarīgus, jautājumus mēs tomēr varam ietekmēt tik daudz, lai ar savām dzīves izvēlēm būtu apmierināti.
Autore: LAURA VOITIŅA