Vēlos izteikt savas domas par pēdējos gados no ārvalstīm pie mums uzradušos Helovīna svētku atzīmēšanu 31. oktobrī. Varbūt par to es nerunātu, ja šajā datumā nebūtu arī mana dzimšanas diena. Bez tam, šo datumu protestantisms svin kā Reformācijas dienu.
31. oktobra vakarā atskanēja zvans pie mana dzīvokļa durvīm. Aiz tām stāvēja viegli maskējušos četru meiteņu grupa (teica esam no 5.-6. klases), lūdzot kādus našķus. Pēc pāris stundām ieradās grupa lielāku, vecāku jauniešu, tērpušies raganiski velnišķās maskās. Visus sagaidot, priecīgi pavēstīju, ka šajā datumā esmu jubilāre, tāpēc lūdzu viņiem nodziedāt kādu latvju tautas dziesmu.
Ne vieni, ne otri jaunieši neko neprata nodziedāt. Kāda lielāka meitene tikai neskaidri izdvesa: "Sveiks lai dzīvo!" Tā kā 31. oktobris ir arī mūsu Dainu tēva dzimšanas diena, jautāju viņiem, kas ir bijis Krišjānis Barons. Viens gan centās ko teikt, bet – gluži aplami.
Pēkšņi man uzradās doma pajautāt, kas ieviesa kristīgās ticības Reformu. Man pretī mirdzēja tikai ugunīgi velnēna maskas ragi un blakus stāvošās raganas izvalbītās acis, un atkal – klusums. Ak vai, visbeidzot kā slīcējs, kas ķeras pie pēdējā glābjošā salmiņa, paceļot skatienu augšup, vēl jautāju, vai viņi kaut ko zina par pasaulslaveno gleznu "Siksta Madonna" un kurš tikpat slavens mākslinieks to gleznojis. Un atkal klusumā man skatiens bija jānolaiž lejup pie viņu dubļos sabristajiem apaviem. Tomēr ar našķiem bērnus mazliet uzcienāju, bet ne tā, kā būtu tad, ja viņi zinātu atbildes uz manis uzdotajiem jautājumiem.
Pēc jauniešu aiziešanas dzīvoklī iededzu vairākas sveces, lai aizgaiņātu to tumsu, kas bija man dvesusi pie ārdurvīm. Pateicos Dievam, ka ne manā bērnībā, ne tālākajos dzīves gados man šajā vakarā nebija jāsastopas ar maskās tērptu jauniešu apciemojumu, kas diedelē našķus. Gluži otrādi – šis vakars mūsmājās bija pieklusināti svētsvinīgs, jo otrajā dienā, t. i., 1. novembrī, tika svinēta Visu Svēto diena, un 2. novembrī sekoja Dvēseļu jeb Mirušo piemiņas diena. Visi ziedi dārzā bija noziedējuši vai salnas nodzelti, tāpēc mamma uz galda māla vāzē salika sniega ogu zarus, kas man šķita kā baltas asaras, jo pie durvīm jau klauvēja ziema…
Bet šoreiz man sirdssāpēs gribējās iesaukties: "Ak, bērni, bērni, kad gan jūs iemācīsities dzīvē atšķirt patiesās vērtības no ārišķību viltīgajiem māņiem?!"
Kāda ķīniešu paruna saka: "Ja tu izaudzēsi sevī ziedošu zaru, tad dziedošs putns pats atlaidīsies…"
Autore: MARIANNA TOMIŅA
Cesvainē