Pēc neatkarības atgūšanas cerējām, ka pēc dažiem gadiem sasniegsim Eiropas Savienības vidējo attīstības līmeni un dzīvosim labklājības valstī. Bija lielas iespējas to sasniegt, jo mums bija attīstīta rūpniecība un dzīvotspējīga lauksaimniecība. Diemžēl tā nenotika, neatkarība un demokrātija mums labklājību neatnesa, bet varas partijas noveda valsti līdz smagai ekonomiskajai krīzei.
Saeimas vēlēšanās vislabākos rezultātus guva partija „Latvijas ceļš". Tika sastādīta koalīcijas valdība ar premjeru Godmani. Šī valdība pieņēma daudzus tautai neizprotamus kļūdainus lēmumus, kas neveicināja valsts tautsaimniecības attīstību. Valūtas maiņa tika nodota privātās rokās Karginam un kompānijai. Premjers pasludināja, ka mums nevajag ne lauksaimniecību, ne rūpniecību. Sākās lauksaimniecības un rūpniecības sagraušana. Kā to varēja nesaprast, ka bez ražošanas valsts nevar pastāvēt? Tika pielietota bankrota metode. Pat uzņēmumi, kurus modernizējot varētu turpināt ražošanu, pārtrauca darboties. Izbeidza ražošanu VEF, ko solījās modernizēt vācieši. Tāds pats liktenis piemeklēja Rīgas Vagonu rūpnīcu, kas bija modernākā Eiropā. Tas pats notika ar daudzām ražotnēm.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 14.09.2012.
Autors: ONUFRIJS GAILUMS