Grūti jo grūti tas jaunais mācību gads iesācies – tā, ka pat vienkāršie darbaļaudis, kam ar skolu vairs nav nekādas saistības, arī dabūjuši par dažādām šonedēļ aktuālām tēmām aizdomāties.
Par to, cik ātri vasara pagājusi un drīz vairs tikai koku lapās tās saulainās krāsas būs aizķērušās… Par to, cik ātri izaug savi, radu, draugu bērni, lai gan līdzās 1. septembra puķei gladiolai paši vēl izskatās tik trausli… Pārsteidzošā kārtā pat par to, cik ļoti lepojamies ar savas valsts prezidentu (lai gan vēl augustā pēc iedzīvotāju aptauju rezultātiem Andris Bērziņš pat vairāk nekā 50% iedzīvotāju acīs tika vērtēts kā veiksmīgs prezidents), kas arī kā „cilvēks vienkāršais" vēlējās pavadīt dēlu pirmajās skolas gaitās, bet tauta tomēr grib uzticamu prezidentu – reprezentablu „seju" visās dzīves situācijās…
Ja godīgi, manuprāt, jau iepriekš lielākajai tautas daļai bija zināms, ka prezidents Andris Bērziņš neizceļas ne ar oratora dotībām, ne izsmalcinātām manierēm, ne viņš, galu galā, visu gaidīts šajā amatā nokļuva. Bet prezidentam „no tautas" laikam jau nu pienāktos līdz ar greznajiem uzvalkiem un atbildīgo amatu pieņemt arī zelta uzvedības normas. No otras puses, ne tik zināmais prezidents jau laikus darīja zināmu, ka savu ģimeni vēlas minimāli iesaistīt savā darbā. Bet, lai gan liela daļa liedzamies, par privāto dzīvi mums patīk izlasīt vai kaut vai ieskatīties. Tātad, ja ir pieprasījums, žurnālistiem jānodrošina piedāvājums? Bet vai konkrētajā situācijā sižets sabiedrībai patiešām bija noderīgs un atspoguļoja kādu aktuālu problēmu vai tomēr vairāk piekrita dzeltenās preses sadaļai, turklāt zinot, ka pēc incidenta prezidents žurnālistam personīgi, neviena nemudināts, atvainojās?… Laikam jau abas puses izrīkojās nedaudz prasti – prezidents ar verbālo caureju, žurnālisti – ar sensācijas meklēšanu. Turpmāk Andrim Bērziņam jānovēl biezāka āda, spēja nepadoties vieglām provokācijām un… profesionālāku prezidenta kancelejas darbību, lai dienas kārtībā tomēr netiktu ierakstīti tie privātie pasākumi, kuros mediju klātbūtne prezidentam nav vēlama.
Vairāk jau žēl bez vainas vainīgā – jaunā skolnieciņa, kura pirmās skolas gaitas šādi iesākās. Ar sensāciju un tautas „sadalīšanos divās frontēs" visas valsts mērogā. Dzīve skolā lielā mērā ir arī grūta, lai gan pēc gadiem, protams, ar nopūtu visi mēdzam teikt: „Kā gribētos atpakaļ skolas laikus." Mācības, intereses, draugi, savstarpējās attiecības, popularitāte, ģimene. To visu šajos gados, kamēr bērns un jaunietis vēl aug, vajag spēt ik dienu savās rokās izžonglēt.
Autore: LAURA VOITIŅA