Zīmīgi, ka tieši 21. augustā – Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas gadadienā – LTV1 kanālā bija dota iespēja noskatīties lielisku franču kinodokumentālistu veidoto filmu par PSRS pēdējām dienām. Par dramatiskajiem notikumiem, kas divu gadu laikā (no 1989. gada decembra līdz 1991. gada decembrim) risinājās gan padomiskās lielvalsts iekšienē, gan starptautiskā kontekstā, tika sniegts pārliecinošs vēstījums ar faktu, vēsturisko personu viedokļu un dokumentālo liecību palīdzību.
Par šiem vēsturiskajiem faktiem ir lasīts ne mazums publikāciju un vērots televīzijas raidījumu, taču, skatoties šo dokumentālo filmu, skaudri izkristalizējās Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina personības nepārvērtējamā loma PSRS sabrukšanā un Baltijas republiku neatkarības atgūšanā. Laikā, kad PSRS prezidents Mihails Gorbačovs bija pilnīgi neitralizēts un fiziski izolēts no līdzdalības valsts vadīšanas lietās, tieši Jeļcins ar savu drosmīgo nostāju un rīcību gan izglāba Gorbačovu, gan nodrošināja pučistu ieceru izgāšanos un pasargāja valsti no totālas asinsizliešanas.
Kad Latvijas Augstākā Padome 21. augustā bija proponējusi Latvijas neatkarību, Krievija prezidenta Jeļcina personā jau 24. augustā atzina šo juridisko faktu, un tikai pēc tam lavīnveidīgi sekoja daudzo pasaules valstu atbalsts neatkarīgajai Latvijai. (Kā zināms, Amerikas Savienotās Valstis Latvijas neatkarību atzina tikai 2. septembrī.)
Uzskatu, ka izcilā demokrāta un drosmīgā valstsvīra Borisa Jeļcina vēsturiskā loma un pastāvīgais atbalsts Baltijas valstīm to neatkarības centienos līdz šim nav pienācīgi novērtēts. Par nepieciešamību Rīgā uzcelt pieminekli B. Jeļcinam reizēm ir izskanējušas kuslas balsis, bet tūlīt arī noklusušas. Domāju, ka pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins ir pelnījis gan pieminekli, gan viņa vārda piešķiršanu kādai no Rīgas ielām.
Autors: ĀDOLFS BORBALS