Vasaras nogale Biksērē parasti tiek aizvadīta profesora Aleksan-dra Bieziņa zīmē. Viņa dzimtas mājās „Jaundilmaņos", kur ierīkots muzejs, katru gadu augusta beigās tiekas gan tie, kas kopā ar profesoru veidojuši moderno Bērnu klīnisko slimnīcu, gan viņa studenti un tiešie darba turpinātāji, gan radi, no kuriem vairāki ir izvēlējušies iet Aleksandra Bieziņa pēdās.
Arī šis gads nav izņēmums, un 25. augusta saulainais dienasvidus „Jaundilmaņos" pulcēja paprāvu skaitu mediķu, kas ieradās uz profesora Bieziņa 115 gadu dzimšanas dienas piemiņas pasākumu, kurā savās 80 un 90 gadu jubilejās tika godināti Aleksandra Bieziņa kolēģi profesori Jānis Gaujēns un Indulis Bākulis, kura kopš 1976. gada vairs nav šai saulē.
Tā kā piemiņas pasākumi „Jaundilmaņos" norit katru gadu, varētu šķist, ka atmiņu stāstījums par Aleksandru Bieziņu varētu pārtrūkt, jo viss jau ir pateikts. Taču gadu no gada pasākuma apmeklētāji atrod jaunus un vēl nezināmus faktus vai kopīgus pagātnes notikumus, kuri pārējiem ir mazāk zināmi vai pilnīgs jaunums. Tas ir raksturīgi vien tiem cilvēkiem, kuru dzīve bijusi piepildīta un kas sava mūža laikā spējuši ietekmēt lielu skaitu savu laikabiedru. Aleksandra Bieziņa atstātajam mantojumam savā uzrunā pieskārās arī profesors Jānis Gaujēns, kas savu jubileju atzīmēja vienā laikā ar sava skolotāja 115 gadiem.
– Lai pilnībā novērtētu cilvēka devumu, ir nepieciešams laiks. Vēsturnieki saka, ka devums ir īpašs, ja cilvēku atceras 100 gadu pēc viņa dzimšanas. Aleksandru Bieziņu mēs pieminam arī 115. dzimšanas dienā, jo viņa atstātais mantojums ir īpašs. Par profesora Bieziņa devumu varu teikt vienu – bez viņa ieguldījuma bērnu ķirurģijā tās attīstības līmenis būtu daudz zemāks nekā šodien. Profesors mīlēja savu darbu, un to raksturo divi viņa iecienīti izteicieni – „Manas īstās mājas ir bērnu slimnīca" un „Ir laime kalpot bērnu veselībai". Šajā tikšanās reizē es vēlētos pieskarties profesora Bieziņa cilvēciskajām īpašībām. Pirmā, ko es visaugstāk vērtēju (un no tās tiešā veidā bija atkarīga bērnu ķirurģijas attīstība), ir viņa iedzimtā diplomātijas māksla. Viņš prata viegli saprasties ar dažāda vecuma un tautību cilvēkiem, un, kas nav mazsvarīgi, profesors cilvēkus nevērtēja pēc to stāvokļa un ieņemamā amata – tas viņam deva cieņu un autoritāti apkārtējo vidū. Minēšu dažus piemērus, kas ilustrē šo viņa īpašību. Profesors kopā ar slimnīcas valdi iesniedza Veselības ministrijā lūgumu atļaut slimnīcā veikt sirds un plaušu operācijas, – stāstīja Jānis Gaujēns.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 29.08.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto