Mārtiņš Mežulis pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes beigšanas jau zināja, ko darīs, – atgriezīsies vecāku zemnieku saimniecībā "Stūrmežs" Ošupes pagastā. Nekad nav izjutis vēlmi dzīvot pilsētā, doties tālākos pasaules ceļos, jo kopš bērnības ir paticis lauku dzīvesveids.
– Jau no mazotnes mani interesēja tehnika. Kā rītā piecēlos, dzirdēju traktora motora troksni, tā rāvos līdzi tētim traktorā. Tik ilgi braukāju līdzi, mācījos tehniskās gudrības no skatīšanās, jo ir laba redzes atmiņa, kamēr apguvu vajadzīgās iemaņas, – atcerējās Mārtiņš.
Pēc Degumnieku pamatskolas beigšanas viņš iestājās un pabeidza tolaik Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, kur apguva agrouzņēmuma komercdarbības specialitāti. – Negribēju būt tikai "pliks" mehāniķis, gribēju apgūt klāt arī uzņēmuma vadīšanu. Pēc tehnikuma beigšanas nemaz tā uz augstskolu netiecos, jo vēlējos palikt strādāt zemnieku saimniecībā "Stūrmežs" un jau kaut ko sākt darīt. Taču tas bija laiks, kad Latvija jau bija iestājusies Eiropas Savienībā. Lai saimniecība attīstītos, bija iespēja tikt pie ES naudas, bet pastāvēja prasība pēc lauksaimnieciskās izglītības. Tēvs Jānis Mežulis arī ir mācījies Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, arī viņš varēja pretendēt uz ES naudas piesaisti, rakstot projektus, bet nospriedām, ka, iespējams, nākotnē, lai saņemtu maksājumus, noderēs augstākā izglītība. Pēc LLU beigšanas mana specialitāte ir agronoms ar specializāciju uzņēmējdarbībā lauksaimniecībā. Studēju četrus gadus, dzīvoju Jelgavā kopmītnēs, kas nav nekas neierasts kopš Priekuļu laikiem, kad iemācījos patstāvību. Studēju par valsts budžeta līdzekļiem, jo mūsu fakultātē budžeta vietu bija tikpat, cik studentu. Mācīties par agronomiem jaunieši jau vairs nemaz tā nevēlas. Pirmajā kursā bijām 25, augstskolu pabeidzām 16, kas skaitās daudz. Tagad smejos, ka lauksaimniecībā zinu nedaudz par visu, bet izvēles priekšmetus ņēmu tādus, kas vairāk interesē.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 29.08.2012.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto