— Iepriekšējā darbavietā netrūka dažādu piedzīvojumu un emocionālu izjūtu. Tā kā savas iekšējās lietas nemēdzu pārāk atklāti paust uz āru, vēlējos savas domas atklāt, bet ne kā vienkāršu atstāstījumu. Tad radās ideja to visu izteikt tieši ar dzejas rindām, — par to, kā pievērsusies dzejas rakstīšanai, pastāstīja ērglēniete ILZE MAILĪTE.
Patiesībā jau aptuveni 9. klasē viņai tapis pirmais dzejolis, kas bijis šī vārda cienīgs un jaunietei paticis. Tāpat savulaik viņu rakstīt mudinājusi skolotāja Mārīte Breikša, kam, tāpat kā „Ērgļu Novada Ziņām”, Ilze teic lielu paldies.
Nevainīgais hobijs beigu beigās pat rezultējies dzejoļu publicēšanā — autoru kopprojekta „Mana grāmata” 9. krājumā šogad publicēta arī Ilzes Mailītes jaunrade.
— Rakstīju, rakstīju, sāka šķist, ka varbūt pat kaut kas ir sanācis. Tapušos dzejoļus atrādīju tiem cilvēkiem, kam patiešām uzticos un ļoti augstu vērtēju. Saņēmu atzinīgus vārdus, ka man labi sanākot un vajagot publicēt. Atrunājos, ka tāds jau nav bijis mans mērķis, bet šī ideja beigu beigās realizējās, un nu varu turēt rokās grāmatu. Sākumā mēģināju dzejoļus sūtīt laikraksta „Stars” lappusei „Pieskāriens”, bet mani tā kā „atsēdināja atpakaļ”. Uz brīdi pārdomāju, vai tiešām dzejoļi ir gana labi, tomēr izlēmu mēģināt veiksmi kur citur. Tā nu sazinājos ar kopprojekta vadītājiem un ātri saņēmu izsmeļošu atbildi, kas jādara, lai dzejoļi tiktu publicēti grāmatā. To visu izpildot, jau pēc pusotra mēneša grāmata bija tapusi, arī ar maniem dzejoļiem tajā. Domāju, šeit pierādās man tuvs teiciens: ja tavā priekšā aizveras durvis, neskaties uz tām, bet meklē citu ieeju, — atklāja Ilze Mailīte.
Jautāta, kādas tēmas visvairāk atspoguļojas viņas dzejoļos, viņa secināja, ka tās ir cilvēku savstarpējās attiecības — kā tās veidojas, arī — kā pajūk. Dzeja savā ziņā esot arī pašterapija, jo tajā nevar melot. Pagaidām Ilze vēlas nobriest citām tēmām un motīviem, pirms domās par jaunas grāmatas publicēšanu.
— Kad izdevu dzejoļu krājumu, vēl biju Latvijas Lauksaimniecības universitātes maģistrantūras studente. Šogad augstskolu absolvēju un esmu uzsākusi darba gaitas Jelgavā. Darbs ir saistīts ar samērā matemātiskām un eksaktām zināšanām, projektējot ūdensapgādes un kanalizācijas tīklus. Ikdienā esmu visa jaunā meklētāja un nemitīgi cenšos sev atklāt ko nebijušu. Līdz ar to arī dzeja man bija kā jauns pārsteigums. Pašlaik darba dēļ tajā esmu paņēmusi pauzi, bet vienubrīd biju aktīvi iesaistījusies arī teātra pulciņā. Tur uzvedām tikai mūsdienu latviešu autoru lugas, izceļot to, kas šobrīd notiek Latvijā un kā to saredz jaunie. Tās lugas, kurās paguvu spēlēt, jāteic, bija diezgan padrūmas. Iespējams, tas saistīts ar krīzi vai pēdējo laiku valdošo pesimismu, bet radās iespaids, ka mūsdienu autori raksta nedaudz nomācošas lugas. Es jau ceru, ka tas neturpināsies ilgi. No otras puses, mākslā tā arī ir, ka vajag pārdzīvojumus, pa reizei — sāpes, lai darbi taptu. Manuprāt, tām domām nedaudz tomēr iekšpusē jāgruzd, cilvēkam šis tas jāpatur sevī, lai rakstīšana izdotos. Tā teikt, viss piedzīvotais tiek izlaists caur sevi, kā gardēdim tās emocijas izbaudot, — viņa dalījās pārdomās.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 24.08.2012.
Autore: LAURA VOITIŅA
Foto no personiskā arhīva