Vakar apritēja divdesmit viens gads, kopš Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kas nozīmēja Latvijas neatkarības atjaunošanu de facto.
Atskatoties uz vairāk nekā 20 gadu senajiem notikumiem, ir redzams, ka tolaik Augstākajai Padomei bija jāpieņem lēmums, kuram turpmākajos gados nav bijis analoga. Nedz lēmums par iestāšanos NATO, nedz smagā valsts budžeta pieņemšana, jo īpaši 90. un neseno gadu krīzes laikā, nedz gaidāmā pievienošanās eirozonai, ja tā notiks, nav salīdzināma ar to, kas Jēkaba ielas namā norisinājās 1991. gada 21. augustā.
Atgādināšu, ka Konstitucionālais likums tika pieņemts laikā, kad Padomju Savienībā notika valsts apvērsuma mēģinājums. OMON kaujinieki jau bija ieņēmuši Latvijas TV centru, Latvijas Radio namu, telefona centrāli un telegrāfa staciju, Iekšlietu ministriju, izdemolējuši Latvijas Tautas frontes mītni. Visā PSRS teritorijā bija ieviests ārkārtas stāvoklis. 20. augustā iznākošajos laikrakstos bija lasāms par ārkārtēju stāvokli atsevišķās Latvijas pilsētās, par notikumu attīstību Krievijā, kur PSRS karaspēks ieņēma vienu vai otru nozīmīgu objektu, visbeidzot bija lasāmi Alfrēda Rubika draudi „ekstrēmistiski noskaņotajiem”: Ārkārtas situācijas komiteja, ko vadīs Baltijas kara apgabala virspavēlnieks, un tad gan visi neatkarības tīkotāji velnu redzēs. Pēc Rubika teiktā, jaunās varas struktūras apspiedīs jebkuru pretošanos, ja nepieciešams, arī bruņotā ceļā. Nav pamata Rīgas mēra tolaik teiktajam neticēt. Redzot bruņotās sadursmes Krievijā, kur neiztika bez upuriem, neviens no Augstākās Padomes deputātiem nevarēja būt pārliecināts par savu un savas ģimenes drošību.
Šajā politiski svārstīgajā un nenoliedzami bīstamajā laikā Augstākās Padomes deputāti spēja sapulcēties uz sēdi, sagatavot un pieņemt Konstitucionālo likumu. Dzīve dažkārt saraksta interesantākus sižeta pavērsienus, nekā labākie Holivudas scenāristi to spēj izdarīt, un 21. augusts Latvijā noteikti vairāk atgādināja dramatisku mākslas filmu, nevis reālo dzīvi. Sēdē debates par Konstitucionālā likuma tekstu pārtrauca paziņojums, ka Augstākajai Padomei tuvojas OMON bruņutransportieri. Neraugoties uz to, deputāti turpināja apspriest Konstitucionālā likuma tekstu un nobalsoja par tā pieņemšanu. Likuma teksta pieņemšana un atteikšanās no 1990. gada 4. maija deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteiktā pārejas perioda nozīmēja faktisku neatkarības atgūšanu, taču gan Augstākās Padomes sēžu zālē sēdošie, gan tie, kas sekoja līdzi notikumiem, saprata, ka par neatkarību var nākties cīnīties un galvenais cīņas lauks, kurā tiks izkarota galvenā kauja un kas arī noteiks, vai Rubika sapņi īstenosies, ir Krievijā. Par laimi mums un citām valstīm, kuras vēlējās pamest brālīgo republiku saimi, augusta pučs izgāzās.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 22.08.2012.
Autore: EGILS KAZAKEVIČS