— Vārdu man izvēlējās vecmamma, — atklāj LIENA BUKOVSKA.
— Bijuši jau arī vēl vairāki citi vārdi padomā, bet visi tik ļoti priecājušies par pirmdzimto meitenīti un gribējuši ielikt visskaistāko, visstiprāko vārdu pasaulē.
Laikam izskatījos pēc mazas princesītes un mani mīļie vēlēja, lai izaugot kļūstu par karalieni, tādēļ — Liena, karaliene! Vispār augusts mūsu ģimenē ir īsts svētku mēnesis, jo dzimšanas dienas svin arī abi brāļi — Jānis un Mārtiņš, māsa Līga, un manam jaunākajam dēliņam Jorenam ir vārdadiena, un šogad augusts ir kļuvis arī par mana jaunākā brāļa Mārtiņa kāzu mēnesi.
Mani pirmie dzīves gadi pagāja Viesienas pagasta Augstumu mājās, Gaiziņa pakājē. Vestienā joprojām dzīvo mani vecāki, vecmamma. Es vienmēr priecājos tur atgriezties, lai arī viss jau šķiet kļuvis mazāks kā bērnībā (laikam esmu izaugusi), bet joprojām tikpat mīļš.
Mana pirmā klases audzinātāja Kusas pamatskolā bija mana mamma Dace Čandere. Jā, arī mamma ir skolotāja, tāpat kā vecmamma un vectēvs, tāpēc arī laikam šī profesija man asinīs. Skolas gaitas turpināju Vestienas pamatskolā, vēlāk — Ērgļu vidusskolā. Pabeidzu RPIVA, un nu jau sesto gadu mana darbavieta ir Ērgļu vidusskola — esmu sākumskolas skolotāja.
Pirms tam strādāju bērnunamā patversmē „Dzeguzīte”. Man patīk darboties ar bērniem, sagādāt citiem prieku. Tas pašai liek justies labāk. Savos skolēnos cenšos saskatīt labo un mācu novērtēt tās lietas, kas viņiem ir, ko viņi var. Manuprāt, pats svarīgākais ir pats cilvēks — viņa sirds, un tikai tad seko viss pārējais.
Spēku smeļos savā ģimenē, abos bērnos (Jānim ir četrpadsmit gadu, bet Jorenam — četri), vecākos, kas allaž mani atbalstījuši. Viņiem man jāsaka vislielākais paldies par to, kas es esmu un ka varu darīt savu darbu. Liels paldies, protams, arī abiem brāļiem, māsai, draugiem, kolēģiem, jo tikai kopā tas viss ir paveicams.
Ir sapņi, kurus izdevies piepildīt, bet daži vēl gaida savu kārtu, un tā noteikti pienāks, tik vien drusku tiem jāpiepalīdz. Savā dzīvē es vienmēr atceros, ka jānovērtē lietas, kas pirmajā mirklī šķiet pašas par sevi saprotamas (tas, ka varam skriet, smaidīt utt.). Cenšos izbaudīt dzīvi — ik dienu, saprotot, ka ikviens cilvēks, ko sastopam, iepazīstam, nav nejaušība, mēs satiekam un iepazīstam tikai tos cilvēkus, kuri kaut kādā veidā ir ar mums saistīti, palīdz veidot mūsu dzīvi labāku. Nedrīkst aizmirst, ka arī pašam jāpieliek pūles, lai citu un reizē arī savu dzīvi, pasauli padarītu labāku. Citiem vārdiem sakot: smaidi — un tev smaidīs pretī!
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva