(Sākums 10., 17. februāra, 2., 23. marta, 20. aprīļa, 11. maija, 15. jūnija un 6. jūlija numurā)
Esmu Nikaragvā 43 nedēļas. Izklausās daudz, bet tie ir tikai 10 mēneši, kas bijuši pārpildīti ar darbiem, braucieniem uz dažādiem Nikaragvas ciematiem, spāņu valodas apgūšanu, Nikaragvas kultūras iepazīšanu un arī atpūtu. Iegūt draugus nikaragviešus iesākumā bija diezgan grūti, jo, lai gan nikaragvieši ir vienmēr atvērti sarunām un gatavi izpalīdzēt, viņi tomēr izvairās no ciešas draudzības ar ārzemnieku. Tāpēc izvēlējos dzīvot kopā ar Nikaragvas ģimeni, lai ātrāk varētu integrēties vietējā sabiedrībā, iegūt vietējos draugus, nevis būt ekspats un iet izklaidēties ar ārzemniekiem.
Vācieši, amerikāņi, holandieši, pat krievi var atrast savus tautiešus Nikaragvā, taču ar latviešiem ir sarežģīti. Pirms braukšanas uz Nikaragvu nebiju daudz dzirdējusi par latviešiem šeit. Pirms gada „Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra” man ieteica sniegt interviju Eiropas Hitu Radio par Eiropas Brīvprātīgo darbu un manu gaidāmo projektu Nikaragvā. Pēc intervijas savā e-pastā saņēmu ziņu no Dagmāras, pie kuras ģimenes katru gadu ierodas latvietis, kas jau vairāk nekā 50 gadu dzīvo Nikaragvā — Boriss Rozenbergs, bet kopš 1994. gada pa vasarām brauc uz Latviju. Uzreiz kontaktējāmies un ar Borisu vienojāmies tikties augustā, vēl pirms manas došanās uz Nikaragvu.
Pirms došanās pie Borisa uz Talsu pusi meklēju informāciju internetā par latviešiem un arī par viņu pašu, lai pienācīgi sagatavotos gaidāmajai tikšanās reizei. Atradu tikai divus rakstus par Borisu, kā arī nelielu viņa dzīvesstāstu, kas publicēts pirms 15 gadiem vienā no lielākajiem Latvijas laikrakstiem. Boriss Rozenbergs Otrā pasaules kara beigās no Vācijas nokļuva Dānijā, bet 1958. gadā viņam kā inženierim tika piedāvāts doties uz Nikaragvu.Tur Boriss būvēja ledus fabrikas un pievērsās gaļas apstrādei. Kā Boriss man stāstīja, bizness viņam vienmēr gājis no rokas, līdz ar to varējis arī nodrošināt savu dzīvošanu Centrālamerikā. Vēl viņš dzīvojis un strādājis Panamā, Kostarikā, Hondurasā, Gvatemalā, Argentīnā un apceļojis daudzas citas valstis. Lai gan Boriss drīz svinēs jau 90. dzimšanas dienu, viņš ir pilns darbaspara un uzsācis biznesa projektu Latvijā — gaļas pārstrādes uzņēmumu Talsu pusē.
Tikšanās ar Borisu pirms mana Nikaragvas brauciena bija ļoti vērtīga, jo varēju uzzināt par valsti, uz kuru dodos dzīvot veselu gadu, no tiešavota.
Uzzināju nedaudz par Nikaragvas vēsturi, tipiskajiem ēdieniem, nikaragviešu aizraušanos ar beisbolu, folkloras dažādību un lielākajām pilsētām. Boriss deva papildu drošības izjūtu, lai dotos uz Nikaragvu. Bija ļoti patīkami, ka kungs mani sagaidīja Managvas lidostā, lai arī mūsu tikšanās tobrīd bija tikai piecas minūtes gara, vismaz viņam bija neizsakāms prieks acīs sagaidīt savu tautieti tālajā Nikaragvā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 17.08.2012.
Autore: SANTA GRINBERGA