Vai latviešiem būs bronza? Šobrīd, kad lasāt šo „Stara” numuru, jūs jau zināt atbildi uz šo jautājumu, kas izšķīrās vakarvakarā, kad redakcija jau bija slēgta un laikraksts nodots drukāšanai tipogrāfijā, un es ļoti ceru, ka tā ir pozitīva.
Abi mūsējie pludmales volejbolisti Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš, kas Londonas Olimpiskajās spēlēs bija izstādīti vien ar 17. numuru, pierādīja, ka ir cienīgi iekļūt pasaules elitē un cīnīties par medaļām. Uz pusfinālu viņi, tāpat kā zelta pāris — brazīlieši Alisons Ceruti un Emanuelu Regu —, gāja ar vienādu bilanci līdzšinējās spēlēs — 5-0. Grūti mūsējiem klājās pret trīsdesmit deviņus gadus veco Emanuelu Regu, kas ir pludmales volejbola leģenda un vienīgais volejbolists pasaulē, kurš piedalījies visos piecos olimpiskajos pludmales volejbola turnīros, un pasaules labāko pludmales volejbolistu Alisonu Ceruti, par kura spēku liecina iesauka „mamuts”, kas viņam uztetovēts uz vēdera, un kas arī spēles laukumā atgādina šo milzeni, taču viņi cīnījās godam un lika sacensību galvenajiem favorītiem ar 1. numuru (īpaši 2. setā) nepalaisties laiskā uzvaras priekā. Vakar vakarā pulksten 21 Pļaviņam un Šmēdiņam bija izšķirošā spēle par bronzu ar nīderlandiešiem Ričardu Šuilu un Reineru Numerdoru, ar kuriem viņi šajās spēlēs tikās jau 2. reizi, un cerams, tikpat veiksmīgi kā pirmajā…
Uz augstākās latiņas savu varēšanu likuši arī pārējie mūsu olimpieši. Diemžēl ne visiem līdzbiedros ir veiksme, un šoreiz grūtāk tikt uz uzvarētāju podesta. Acīmredzot katram ir nolikta sava zvaigžņu stunda. Pagaidām vien varam ar labvēlīgu skaudību noraudzīties uz kaimiņiem — lietuviešiem un igauņiem. Bet bija tik tuvu arī mums — Inetai Radevičai līdz bronzai pietrūka tikai nieka viena centimetra.
Tikmēr kaislības uzvirmojušas arī Latvijas politiskajā arēnā. Arodbiedrības piedraudējušas ar Saeimas atlaišanu, ja deputāti neieklausīsies viņu protestos pret valdības nekonsekvenci attiecībā uz solīto neapliekamā minimuma un atvieglojumu par apgādājamo paaugstināšanā ar nākamo gadu. Negribētos gan, ka draudēšana ar Saeimas atlaišanu nu kļūtu par tādu ikdienas bubuli, tomēr tik klaja sava viedokļa mainīšana valdībai godu nedara un vēlreiz apliecina, cik maz tai rūp savas valsts iedzīvotāju izdzīvošana. It īpaši to, kuru maciņi jau tā ir gana paplāni.
Autore: Baiba Miglone