– Nu jau būs vairāk nekā 20 gadu, – jautāts, cik sens ir viņa vaļasprieks – aizraušanās ar biškopību, ātri sarēķina mans sarunu biedrs VILNIS BURKA.
– Tas sakrita ar manu pārcelšanu darbā uz Madonas rajona prokuratūru. Pat nevaru pateikt, kāpēc tieši bites, bet laikam biju sapratis, ka pēc mana visai saspringtā ikdienas ritma vajadzīga kāda pārslēgšanās. Tos biezos apsūdzību sējumus jau pa šiem gadiem pat gribēdams nevarētu saskaitīt, un kur nu vēl daudzie cilvēku likteņi. Bet bites - tā ir pavisam cita realitāte – miers, harmonija, kārtība. Lai gan sākumā biju sacerējies, ka tas viss ir daudz vienkāršāk: iegādājos četras saimes, aizvedu stropus ar visām bitēm uz laukiem pie sievasmātes, domāju, liela lieta – pavasarī aizvedīšu un rudenī braukšu medu savākt, – šobrīd ar humoru atceras Vilnis, piebilstot, ka pirmajos gados, kad sapratuši, ka ar bitēm jādarbojas regulāri, un pārveduši tās uz Madonu, nācies daudz kam cauri iziet, līdz nākusi apjausma, kā ar tām īsti galā tikt, lai gan vēl joprojām piekrīt slavenajai Vinnija Pūka frāzei, ka ar bitēm nekad neko nevar zināt.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 03.08.2012.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto