Pārmaiņus te karstajā, te aukstajā jūnijā Latvijas sabiedrība bija ļoti noilgojusies pēc kāda lielāka politiskā kašķa. Vienu politisku atombumbu mēs arī saņēmām, pie tam tādu, kas aktīvākajai sabiedrības daļai ļāva uz pilnu klapi izvērsties sazvērestības teoriju laukā.
Runa, kā jau noprotams, ir par ebreju īpašumu restitūciju (šķiet, mums būs dzimis jauns politiskais lamuvārds). Kā jau katram labam stāstam arī šim ir ievads, kulminācija un, cerams, būs arī publiku apmierinošs atrisinājums.
Taču labā grāmatā ir jābūt arī sižeta pavērsienam. Arī šajā stāstā tāds ir – viena kategorija, proti, ebreju organizācijas, uzstāj, ka to intereses denacionalizācijas procesa gaitā nav pilnībā apmierinātas. Šī kategorija, kurai – jāatzīst –
ir diezgan labas lobēšanas iemaņas, sev vēlamu rezultātu cenšas panākt jau kopš 2006. gada. Jautājums savu politisko jutību saglabā visus šos gadus, taču nevienam nepietiek drosmes to sākt nopietni cilāt, līdz pat šā gada jūnija vidum, kad Ministru prezidents Valdis Dombrovskis uzdeva tieslietu ministram Gaidim Bērziņam veidot darba grupu īpašumu saraksta sastādīšanai. Nebūdams pirmziemnieks politikā, Bērziņš saprata, no kuras puses vēji pūš un ko šis premjera rīkojums nozīmē, vēl jo vairāk ASV valsts sekretāres Hilarijas Klintones gaidāmās vizītes kontekstā. Nevēlēdamies taisīt politisko pašnāvību (palasiet komentārus, ko pie rakstiem par šīm tēmām sabiedrība dragā portālos), tieslietu ministrs ar savas partijas atbalstu pieņēma uz pašsaglabāšanos balstītu lēmumu – saglabāt (viņuprāt, pareizu) stāju sabiedrības acīs, bet rēķināties ar neuzticamu koalīcijas partneru reputāciju, lai gan bija acīmredzams, ka paši koalīcijas partneri viņu mēģina klupināt.
ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone, kas vakar viesojās Latvijā, pati noņēma visas spekulācijas par savas vizītes mērķi. Jā, īpašumi ir jāatdod/jākompensē. Valsts sekretāre aizbrauks, bet Latvijas sagānītais pīļu dīķis paliks. Latvijas politiķi labi apzinās, ka, atverot ebreju īpašumu restitūcijas Pandoras lādi, gūzmām ārā sāks velties daudzi un dažādi 20 neatkarības gados „mežā dzīvojuši" mantinieki, kas arī paģērēs uz saviem īpašumiem. Bet būs arī cita sabiedrības daļa, kas vaicās – ja jau tādi tie pīrāgi, tad kādēļ, piemēram, Abrenē zaudētā zeme un īpašumi jākompensē Latvijai, nevis Krievijai?
Autors: EGILS KAZAKEVIČS