– Bez kroņa jau nepalikšu nekādā gadījumā – gan jau bērni vai mazbērni parūpēsies, – jautāts, kā tad tiks svinēta vārdadiena, nosmaida PĒTERIS LOČMELIS. – Agrāk, tad gan bija lielāka svinēšana: sanāca darbabiedri, draugi, paziņas. Tika gan alus, gan siers gādāts, tagad, gadiem ejot, tā klusāk.
Savukārt uz vaicājumu par vārdu, teic, ka Pēteris viņš esot tikai pēc pases, jo nākot no Latgales, no pašas austrumu robežas – Baltinavas pagasta, un vecāki dēlu, kā jau Latgalē pieņemts, nolēmuši saukt par Pīteri: – Mājās jau tā tik vien mani arī sauca. Savukārt brāļi bija Jurs un Joņs. Māsu sauca Kornēlija, bet viņa uz mums visiem jau skatās no mākoņu maliņas.
Kad saku – tad jau varēja kā kārtīgi latvieši svinēt – no Jāņiem līdz Pēterim, sarunbiedrs atjoko: – Labāk jau no Pēteriem līdz Jāņiem…
Uz Vidzemes pusi viņš atnācis pēc studijām Mežsaimniecības fakultātē Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. – Tā arī viss mans aktīvais darba mūžs ar mežu saistīts, citu darbu neesmu strādājis un pat domājis citā virzienā neesmu. Mežs patika jau no mazām dienām, daba patika un patīk joprojām. Pilsēta galīgi nevilina, aizbraukt var, bet… cita lieta – lauku vide. Pirmā darbavieta pēc studijām bija Valmieras rajonā, Rūjienā. Tur piedzima arī visi trīs mūsu bērni – Kaspars, Danuta un Pēteris. Vēlāk sadomājām, ka vajag kaut ko pamainīt, un septiņdesmito gadu beigās pārnācām uz Gaiziņu, sāku strādāt toreizējā Lubānas MRS par mežsargu. Ik pa brīdim nāca visādas organizatoriskas reformas, mainījās nosaukumi un priekšniecība, bet tā arī līdz pensijai tepat Gaiziņa pusē nostrādāju. Tagad jau atkal visādas reformas un vēl viss kas, bet viens gan paliek nemainīgs – kokus tāpat ar saknēm stāda… – ar vieglu humoru balsī nosaka Pēteris. – Sākumā dzīvojām dienesta dzīvoklī, bet tad 90. gados sapratām, ka gribas kaut ko pašiem savu, – sākām skatīties, kas te tuvumā tāds piemērots būtu, līdz sieva Anita sēņojot bija „Piekūnus" meža vidū ieraudzījusi. Toreiz tur neviens nedzīvoja, sameklējām īpašniekus un nopirkām. Kaut ko paremontējām, kaut ko uzcēlām no jauna. Pirtiņa bija pirmā lieta, jo kas tad kārtīga lauku māja bez pirts. Tagad gan „Piekūnos" saimnieko jaunā paaudze. Mēs uzcēlām mājiņu tepat netālu. Jā, jā, nebrīnieties – visi šie materiāli ir no vecas pārvestas klētiņas. Re, kur vēl var redzēt atzīmes uz baļķiem. Tā nu te pa savu sētu saimniekojam – ir sava kaziņa, kāda vista, arī zirdziņš un ponijs. Tie gan, kā es saku, vairāk bildei, jo pie darba netiek likti. Pāris bišu saimes, lai pašiem savs medus mājās. Uz savu mežu aizstaigāju, pirtiņu izkurinu, tagad pats laiks pirtsslotas siet, jāķer mirklis starp biežajām lietusgāzēm, kad lapas kaut cik sausas, un tā tās dienas rit, – saimnieks atkal smaida, un no viņa strāvo tāds miers un pamatīgums…
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto