Dzimis, audzis un dzīvojis Vecsaikavā visu savu mūžu, tikai pirms vairākiem gadiem uzzināju, ka tur aug viens no 32 dižozoliem Latvijā, turklāt vistālāk austrumos.
Ceļmalā parādījās arī nepareizi ierakts uzraksts ar norādi par tā atrašanās vietu, jo atradās paralēli (nevis perpendikulāri) ceļam, un tam garām brauca dažādi tūristi, nepamanot to. Arī nakšņotāji Aiviekstes krastā pie pontontilta to nevarēja redzēt, jo no pārdesmit metriem tas bija aizsegts ar korinšu krūmiem. Kā dabas draugs nevarēdams samierināties ar šīm ačgārnībām, ievietoju informāciju laikrakstā, arī fotoattēlu. Taču rajona robežās "dzirdīgas ausis un redzīgas acis" neatradās. Šajā jautājumā griezos gan dabas biedrībā, gan ceļinieku iestādē, taču to, kas uzrakstu uzstādīja nepareizi, tā arī neizdevās noskaidrot. Sakārtojot Vecsaikavas autobusa pieturu, skolēni uz tās sienas uzzīmēja un uzrakstīja "Vecsaikavas dižozols". Garāmbraucēji tāpat netika skaidrībā par tā esamību un atrašanās vietu. Pie uzraksta pārvietošanas patvarīgi baidījos ko uzsākt. Novada pašvaldības izbraukuma sēdē Praulienā izteicu "savu sāpi" pat Ceļapītera kungam, taču atbildi nesaņēmu, jo koks atrodas privātīpašuma zemē. Taču uz to reaģēja domes deputāts no Praulienas Rihards Saulītis un apsolīja šo lietu nokārtot. Satiekoties vēl viņam to atgādināju vairākas reizes. Cerēju uz pārmaiņām aprīļa talkas dienā. Taču nekā. Un nu pēkšņi jūtos gandarīts – ir izgatavota un pareizi ierakta jauna norādes zīme, bet nepareizā ierakta pie objekta, kam apkārt apzāģēti saaugušie krūmiņi. Vēl tikai labiekārtošanas darbi jāveic – sīkums. Ozols ir dzīvs un zaļojošs, tas turpmāk priecēs daudzus tūristus un būs Praulienas pagasta lepnums, tāpat kā kadiķis un akmens.
Vislielāko pateicību Rihardam Saulītim par nesavtīgo rīcību izsaka MĀRTIŅŠ ŠULMANIS