„Gribas, lai viss būtu pārvilcies ar ikdienas kreveli, pāraudzis ar zāli, kas spēj iesakņoties pat kailatnē. Ir taču pagājis vairāk nekā pusgadsimts kopš 1941. gada 14. jūnija – pirmās lielās mūsu tautas pļaujas. Liela daļa to, kas atgriezās no Vērmeļu zemes dažādām moku vietām, jau ir sagūluši dzimtenes smiltīs." (A. Līce)
Bet tikpat daudz ir to, kam atgriešanās dzimtenē palika tikai sapnis.
Dedzot sveces liesmiņu 2011. gada 25. martā pie ambulances ēkas, mums – sanākušajiem – radās sapnis par piemiņas vietas izveidi. Kāpēc šeit? No tagadējās ambulances mājas sācies liezēriešu moku ceļš uz Sibīriju. Šeit, šajā mājā, bija visa sākums un gals. Sākums izvesto sarakstiem, sākums nežēlībai, ko sajutusi ikviena dzimta. Un gals kādam ķēdes posmiņam cilvēku likteņos un dzīvē.
Tā nu 17. jūnijā – Latvijas Republikas okupācijas dienā – piemiņas akmens tika atvests, uzstādīts un atklāts. Šis akmens lai ir kā piemiņas vieta izpostītajiem likteņiem, tēvu un māmuļu svešumā palikušajiem mūžiem un jaunības gadiem, visiem karā kritušajiem un nomocītajiem. Tautisko segu, kas klāja akmeni, atsedza jaunākā paaudze, izsūtīto mazbērni. Akmenī uz melna fona izceļas Kārļa Skalbes vārdi: „Es sapni par dzimteni pagalvī likšu."
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.06.2012.
Autore: LELDE PIETA