– Par savu vārdu man jāsaka paldies tētim Jānim, kas savam pirmdzimtajam bērnam deva vārdu Līga. Arī maniem brāļiem ir spēcīgi un pamatīgi latviešu vārdi –
Kārlis un Mārtiņš. Nu vai gan pie tik latviska uzvārda kā Bērziņš citādākus var likt! – spriež LĪGA KAULIŅA.
– Vai man patīk vārds Līga? Nākas atzīt, ka vēl joprojām uz šo jautājumu nevaru atbildēt, bet ar savu vārdu tīri labi sadzīvoju. Ir jau arī savs labums, pašai savi Līgo svētki. Tie ir svinēti dažādi. Bērnībā braucām uz Dunti. Tēva dzimtas mājās pie vectēva Jāņa pulcējās tēva radi. Brīnišķīgas bērnības atmiņas – ar bērza meiju un tantes maizes krāsnī cepto pīrāgu smaržu, ar vectēva un viņa dēlu vijoles un cītaras skaņām, ar dziesmām, ar naksnīgu pārgājienu uz jūrmalu. Ar tēva teikto, ka saulīte norietot jāpavada pie ugunskura un jāsagaida saullēkts… Vēlāk, jaunības dullumā, tāda niekošanās ģimenes lokā likās garlaicīga. Devos uz kolektīvo līgošanas balli Rūjienas estrādē, bet ātri vien sapratu, ka tādi publiski līgo burziņi nav man domāti.
Kad man, Rūjienas puses meitenei, apprecoties ar studiju laikā satikto Praulienas pagasta puisi, bija jau sava ģimene un dzīvojām Ozolos (kur dzīvojam vēl joprojām), biju meklējumos, kādi tad ir tie mani īstie Līgo svētki. Dažkārt ar draugiem rīkoju Līgu dienas gaidīšanas svētkus, lai Līgo vakarā varētu doties pie tēva. Dažreiz tika izmantots kāds uzaicinājums braukt ciemos. Līdz atskārtu, ka tie taču ir mani svētki! Un sāku tos svinēt, kā pašai patīk. Reizēm pat viena pati – sēžot pie ugunskura un izbaudot šīs vienreizējās nakts burvību, apzinoties savu senču saknes, mācoties sajust saullēkta rasas spēku, dzirdēt dabas pamošanos.
Tā kā kopā ar vīru (kas arī man ir viena no Dieva dotām svētībām) dejojam Vecpiebalgas tautisko deju kopā „Mudurainis", pie svētku noskaņas radīšanas noteikti pieder arī tradicionālais Līgo dienas rīta koncerts Vecpiebalgas tirgus laukumā. Tad nākas saposties tautastērpā un nodejot dažas dejas. Tas dod iedvesmu un enerģiju visai dienai.
Un galu galā svētki līgošanai ar saviem mīļajiem radu un draugu pulkā pie dabas. Es to varu atļauties savā miera oāzē Praulienas pusē – mūsu ģimenes brīvdienu mājā „Ķemeri", kur arī šogad pēc vairākiem gadiem pulcēju kopā radiņus no savas bērnības līgošanas laikiem.
Bet runājot par ikdienu – esmu sekretāre Liezēres pagasta pārvaldē. Nu jau 20 gadu. Rēķinu un pati brīnos – kur paskrējis laiks? Tepat Liezēres pagastā nemanot ir izauguši mūsu meita un dēls. Atliek tik gaidīt mazbērnus, bet, kamēr to nav, ir laiks, ko varu vairāk veltīt sev.
Gadiem ejot, esmu sapratusi, cik liela vērtība ir iemācīties dzīvē visu redzēt gaiši un pozitīvi, cik svarīgi dzīvot tā viegli, saskaņā ar sevi un apkārtējo pasauli.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva