— Esmu dzimusi Alojā, bet uzskatu sevi par praulēnieti, jo jau pusgada vecumā pārcēlāmies uz dzīvi Praulienā, — stāsta LIGITA EIDUKA. — Pēc pamatskolas beigšanas devos mācīties uz Smiltenes sovhoztehnikumu. Sākumā domāju par zootehniķa profesiju, bet sovhoza veterinārārste Velta Čakstiņa pamudināja pievērsties veterinārijai. Šo soli neesmu nožēlojusi, man patīk mans darbs. Varbūt vienu otru reizi par daudz visu ņemu pie sirds, bet viss atkal pāriet.
Mana pirmā darbavieta bija Praulienā, tad dzīve sagrozījās, un 1996. gadā aizgāju uz Degumniekiem. Strādāju gan zemnieku saimniecībā, gan praktizēju kā veterinārārste. Lielākoties mani pacienti ir liellopi, aitas, pa kaziņai, kāda cūka, bet neatsaku, ja lūdz palīdzēt arī kaķim vai sunim. Kopš 2002. gada vienu dienu nedēļā strādāju arī veterinārajā aptiekā Madonā. Esmu beigusi arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Studijas turpināju jau brieduma gados, un tas nebūt nav tik viegli kā jaunībā — ģimene, darbs. Labi, ka kursabiedrene bija tepat no Barkavas — divatā kaut kā vieglāk. Impulss par studijām nāca visai negaidīti — tas bija 2001. gadā, kādā rītā braucu no darba, bija agrs — pulkstenis ap pusseptiņiem —, un pēkšņi sapratu, ka gribu mācīties. Tas man bija liels izaicinājums, taču tiku ar to galā un jāteic, ka tas deva ne tikai jaunas zināšanas, cēlās arī pašapziņa. Šobrīd dzīve rit starp Praulienu, kur dzīvo mamma un meita, un Degumniekiem, kur mums ir dzīvoklis, un lauku māju Stalīdzānos, kur dzīvojam pa vasaru. Ir arī lopiņi — teliņš, vistas, divi rukši, neko vairāk gan neatļaujamies, jo lauku mājas ir vecas un ziemā tur nedzīvojam.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 08.06.2012.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto