Pēc gadījuma uz ceļa ar suni

— 17. maijā no manas mājas pagalma pazuda suns — labs sargs — kucīte, kas nekad neklīda prom. Joprojām gaidu, ceru, meklēju. Sanāca divas dienas pabūt Briselē (turp Sandra Kalniete aicināja konkursa „Atdzimt no pelniem 2011” laureātes), pa to laiku mājas pieskatīja māsa. Kad vedu viņu atpakaļ uz Meņģeli, aiz Liepkalnes, 7 km pirms Meņģeles, uz ceļa iznāca suns, apstājās bezmaz ar domu, lai braucu virsū, ja reiz tādas mokas dzīvot. Bremzēju un nenoticēju — vai tā būtu mana Rieta? Kad atvēru durvis, suns jau bija mašīnā, ielēca klēpī, smilkstēja un laizīja rokas. Suns bija novājējis, drausmīgā izskatā. Kad māsa prasīja, vai tā tiešām ir Rieta, emociju pārņemta, sacīju, ka vai nu svešs suns tā rokas laizītu. Kopā aizvedām māsu uz Meņģeli, mājās atbraucu jau ar suni (vācu aitu šķirne). Mazmeita gan šaubījās: „Omīt, vai tā tiešām ir Rieta?” Sāku arī es pētīt, bet līdzība ir fantastiska. Atnākusī kaimiņiene saka, ka it kā ir, it kā nav Rieta. Dēls un meita sajūsmā, ka Rieta atradusies, bet tagad šaubos es — kakla siksnas, kas bija Rietai, atrastajam sunim nebija. Var jau būt, ka suns pēc divām nedēļām novājējis, siksna nomukusi no kakla. Tad, kad suns neprata noiet pa trepēm, sapratu, ka tā tomēr nav Rieta. Dēlam saku, ka, ja arī Rieta neatradīsies, tad šī par Rietu paliks (abas ir suņu meitenes). Pabaroju suni, konstatēju, ka tas ir tīrīgs, veranda ir tīra, suns saprot arī to, kas ir ķēde. Problēma sākās tad, kad izvedu laukā savus putnus. Tas bija murgs — suns radīja haosu, dzenāja putnus tā, ka spalvas lidoja pa gaisu. Vai nu suns šo izdzīvošanas skolu iemācījies laikā, kad bija noklīdis, vai arī tas jau ir suņa dabā. Tādu suni, kas nav draudzīgs mājputniem, nevaru paturēt. Tāpat nevaru aizvest viņu atpakaļ un palaist Liepkalnes mežā, — savu stāstu noslēdza Ligita Vītoliņa.

Viņa vēl cer, ka varbūt ar avīzes starpniecību atsauksies suņa īstie saimnieki; ja ne, varbūt kādās lauku mājās būs vieta arī šim vācu aitu sunim — apmēram gada vecumā. (Tālrunis 29538610.)

Autore: IVETA ŠMUGĀ