Pēc studijām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Inga un Tālis Jurevici ieradās Madonas rajona Sarkaņu pagastā, Tāļa dzimtajā pusē. Lauksaimniecības akadēmijā Inga ieguva veterinārārsta specialitāti, bet Tālis – lauksaimniecības inženiera. Viņi līksmi nosvinēja studentu kāzas. Tas bija pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, pārmaiņu laikos.
Problēmas bija tādas pašas kā daudziem – ko turpmāk darīt. Inga Jurevica nelielu laiku pastrādāja bijušajā lielsaimniecībā "Sarkanais stars". Tobrīd strauji ritēja saimniecību likvidācijas process, rūpes prasīja ģimene, trīs bērni – Raivis, Zane un Līga.
Inga Jurevica saka: – Lielsaimniecības privatizācijas procesā nepiedalījos. Tajā laikā dzīvoju mājās un audzināju savus bērnus, man tas bija ļoti svarīgi.
– Tomēr pamazām sākāt saimniekot?
– Jā, Sarkaņos ir Tāļa dzimtās mājas. Šeit arī sākām darboties. Sākums, tāpat kā visiem, bija grūts. Esmu pateicīga Latvijas Lauksaimniecības akadēmijai, kas deva labas pamatzināšanas. Studiju gados nevarēju iedomāties, ka tās man kādreiz tik ļoti noderēs. Tagad, saimniekojot zemnieku saimniecībā "Madaras", jāatzīst, ka visu laiku jāturpina mācīties. Gadu gaitā daudz kas mainījies, bet zināšanu pamati tomēr tika ielikti Jelgavā.
– Kā tapa zemnieku saimniecība "Madaras"?
– Sākumā ieguvām zemi, un kaut kā īpašumu vajadzēja nosaukt. Paldies zemes ierīkotājai Anitai Kurmītei, saimniecībai vārdu izvēlējās viņa. Sākumā "Madarās" izveidoju veterinārārstes praksi. Viss noritēja pamazām. Ar veterinārārstes praksi nodarbojos arī patlaban un, ja vajadzīgs, palīdzu pagasta iedzīvotājiem dziedināt saslimušos mājlopus, bet galvenais darbs tomēr ir "Madarās".
– Daudzi vēl atceras, ka Sarkaņos, bijušajā lielsaimniecībā, bija slavena aitu ferma "Krieviņi". Tagad tās vairs nav. Redzams, ka lopu mītnēs viss pārveidots līdz nepazīšanai. Kā kļuvāt par "Krieviņu" īpašniekiem?
– Ļoti vienkārši – nopirkām šīs ēkas, kuras savulaik bija privatizējis mūsu kaimiņš. Nevienas aitas fermā vairs nebija, tikai tukšas telpas. Liellopu novietne bija jāizveido no jauna. Ar telpu sakārtošanu viss sākās. Ierīkojām novietnes slaucamajām govīm, savas vietas ir jaunlopiem un teļiem, ir mehanizētās slaukšanas iekārtas, piena dzesētava. Mums galvenais ir piena ražošana, visi darbi ir mehanizēti.
– Cik ilgā laikā iekārtojāties bijušajās aitu fermās?
– Strādājam ļoti enerģiski. Kad ieguvām savā īpašumā bijušās aitu fermas, mūsu saimniecībā bija tikai sešpadsmit slaucamo govju. Tagad jau ir astoņdesmit piena devēju, bet, ieskaitot arī jaunlopus un teļus, pavisam ir 124 lopi. Tādu kāpumu sasniedzām trijos gados. Tas ir straujš pieaugums, bet mūsu pieredze liecina, ka, ja nodarbojas ar piena lopkopību, ir jābūt lielam ganāmpulkam. Nav jēgas saimniekot ar piecām vai pat desmit govīm. Mūsu ražotais piens tomēr ir lētāks. Ar mums kā lieliem piena ražotājiem rēķinās akciju sabiedrība "Cesvaines piens". Sadarbība ir laba. Ja vajadzīgs, uzņēmums mūs atbalsta, nepieciešamības gadījumā palīdz iegādāties vienu vai otru iekārtu. Mums gan patlaban ir viss nepieciešamais piena ražošanai.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 08.11.2007.
Autors: GUNĀRS ZEMZARS
AGRA VECKALNIŅA foto