Mēdz teikt, ka nelaime nenāk brēkdama. Tā arī Sarkaņu pagasta Bērziņu ģimene pagājušā gada vasarā noteikti nemaz nenojauta, ka viņu mājā izcelsies ugunsgrēks, kā rezultātā nāksies piedzīvot tādus zaudējumus. Visvairāk cieta jumts, apdega arī mājas sienas, sadega sadzīves tehnika.
Taču sarunā ar ģimenes galvu Ivaru Bērziņu top skaidrs, ka, lai gan iespējas bija un ir ierobežotas, ģimene nepadosies, nesūkstīsies, bet mēģinās darīt visu iespējamo, lai dzīve atgrieztos normālās sliedēs.
Atceroties tās augusta nakts traģisko notikumu, Ivars Bērziņš pastāstīja: – Izceļoties ugunsnelaimei, pamodāmies, kad telpā jau bija sākuši degt griesti – dēļiem degot, radās troksnis. Apjukums bija milzīgs, sapratām vien, ka paši ar ūdens spaiņiem naktī neko divatā ar sievu nenodzēsīsim, tāpēc paķērām sākumā dokumentus, izskrējām ārā un zvanījām ugunsdzēsējiem. Atbraukuši viņi, protams, skrēja, darīja un glāba, ko vien varēja, bet diemžēl jāsecina, ka glābēju izsaukšanas sistēmas centralizēšana mūsu valstī īsti nedarbojas. Tā vietā, lai varētu operatīvi izsaukt ugunsdzēsējus, kas no mums atrodas praktiski piecu minūšu brauciena attālumā, zvanījām uz centrālo numuru, kas ir Rīgā. Tālāk Rīga sazinājās ar nodaļu mūsu pusē. Pulkstenī gan neskatījos, bet pa to laiku paspēju no degošās mājas pa logu izmest visas drēbes, vēl šādas tādas svarīgas mantas. Iebruka pat jumts, labi, ka paspēju vēl pa logu izlekt ārā. Tikai tad man pārzvanīja dispečers – kur īsti atrodoties māja? Manuprāt, šī centralizētā sistēma ir ļoti neveiksmīga, jo Rīgā jau neviens nezina vietējiem svarīgu informāciju, turklāt teiktais tiek pārstāstīts. Tāpēc paiet teju vai pusstunda, kamēr vispār ar Madonu sazinās. Neesmu jau tik zinošs, varbūt centralizētā sistēma tiešām ietaupa līdzekļus un ir sakārtotāka, bet zinu, ka reālajā dzīvē tā lieta neiet. Pilnībā izdega virtuve un vannasistaba, kur īstenībā atrodas dārgākā sadzīves tehnika – ūdenssūknis, ledusskapis, saldētava un tamlīdzīgi. Palika vienīgi dzīvojamā istaba, kur stāvēja drēbes. Par laimi, pašiem nekādu lielo traumu nebija, arī meitas nebija mājās – viņa dzīvo un studē Rīgā, strādā uz pusslodzi, lai varētu kaut ko studijām nopelnīt.
Skaidrs, ka vasaras sezonā pie vainas nebija ne krāsns, ne skurstenis, ne nevērīga apiešanās ar sildierīcēm. Tāpat arī elektrības vadi mājā bijuši nomainīti pēc nelielā remonta. Ugunsdzēsēji gan noteikuši vietu, no kurienes ugunsgrēks sācies, jo telpa visvairāk cietusi. Taču kas vainīgs – vai elektrolīnijas pārslodze, vai nekvalitatīvi nomainīti vadi, vai kāda žurka padarbojusies un vadus bojājusi -, nav zināms. Nelaime ir notikusi, un ģimenei māja jāatjauno.
– Tā kā nekādu lielu iekrājumu man nav, pēc ugunsgrēka griezos pēc palīdzības. Pagasta pārvalde norīkoja darbā „simtlatniekus", kas palīdzēja novākt gruvešus, un ierādīja pagaidu dzīvojamo platību, Madonas novada sociālais dienests piešķīra materiālo palīdzību. Sociālajiem darbiniekiem sadarbojoties ar fondu „Ziedot", tika saņemts Ls 1035,26 ziedojums mājas jumta konstrukciju atjaunošanai. Liels paldies par mums sniegto palīdzību! Daudz gan vēl darba jāiegulda, un finansiālās iespējas ir mazas. Šobrīd ar palīgiem esam uzlikuši pagaidu jumtu no baļķēniem, lai netek iekšā lietus, ar puišiem arī gatavojam dēļus. Bet visādi citādi daudz uz priekšu neesam tikuši – elektrība ir atvienota, arī ūdens vairs iekšā nav, māja vēl nav apdzīvojama. Griestus vienīgi notīrījām, bet nekādu siltinājumu neuzlikām. Māja tomēr veca, arī baļķi jau izpuvuši, bet cita padoma man nav, kā vien notīrīt maksimāli nodegušo, kaut ko atjaunot un likt priekšā apšuvumu. Tad vēl redzēs, vai līdz rudenim paspēsim padarīt visu tā, lai tur varētu dzīvot. Būtu nauda, nolīgtu brigādi un darbi ātri veiktos, bet cik tad daudz viens pats ar dažiem palīgiem var paspēt. Iespējams, nāksies ņemt bankā kredītu. Lai gan droši nevar zināt, kā to nomaksāt, jo darbā arī pēdējos mēnešus divas nedēļas strādājam, divas – sēžam bez darba. Vairāk nekā man nav, tikai divas rokas un divas kājas. Ko varēsim, darīsim. Šim dzīves melnajam posmam jātiek pāri – ko citu, – apņēmību nepadoties pauda Ivars Bērziņš.
Pēc kritiena vienmēr jāseko kāpienam augšup – varbūt arī jūs – Madonas reģiona iedzīvotājs vai uzņēmējs – varat palīdzēt mūsu pašu cilvēkam ātrāk sasniegt „to melnā mākoņa zelta maliņu". Bērziņu ģimene būtu ļoti pateicīga par jebkādu palīdzības veidu, īpaši finansiālu atbalstu vai būvniecības materiāliem. Par iespēju palīdzēt lūgums sazināties ar Ivaru pa tālruni 27794763.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto