Lai nodrošinātu Madonas Valsts ģimnāzijas kvalitatīvu darbību, sadarbībā ar ģimnāzijas padomi un vecāku padomi jau 2004. gadā nodibināts Madonas Valsts ģimnāzijas Attīstības fonds. Ar ziedojumu palīdzību iespējams uzlabot mācību un audzināšanas darbu.
Esam pateicīgi visiem ziedotājiem, ar kuru palīdzību padarām krāsainākus ģimnāzijas pasākumus un palīdzam nodrošināt bibliotēku ar mācību grāmatām.
Uzzinājis par iespēju ziedot mācību līdzekļu iegādei, atsaucās bijušais Madonas iedzīvotājs Jānis Ūdris, kas dzīvo Lielbritānijā. Viņš izrādīja neviltotu prieku par iespēju palīdzēt skolai attīstīties.
Palūdzām J. Ūdra kungu dalīties atmiņās par dzīvi Madonā. Ceram, ka šis atmiņu stāsts būs saistošs vecākās paaudzes Madonas iedzīvotājiem.
Esmu dzimis 1924. gada 10. oktobrī Patkules (tagad Sarkaņu pagasts) pagasta „Priežkalnos" kā lauksaimnieka dēls. Skolas gaitas vadīju Madonā, kur tēvam bija neliels veikals – pārtikas preču tirgotava un maiznīca.
Pēc pamatskolas beigšanas no 1939. līdz 1943. gadam gāju Madonas ģimnāzijā – skaistajā baltajā mājā kalna galā. Ģimnāziju beidzu 1944. gada pavasarī. Pēc tam mani iesauca darba dienestā un tad leģionā uz apmācībām. Kara beigās biju nokļuvis Dānijā. Tur satiku arī Metu, savu vēlāko dzīvesbiedri. Caur Vāciju nokļuvu Anglijā. Strādāju ogļraktuvēs, tad tēraudrūpniecībā. Arī Metai izdevās iebraukt Anglijā, un 1948. gadā mēs apprecējāmies, vēlāk mums piedzima dēls.
Es turpināju mācīties neklātienē, bet tad ieguvu valsts stipendiju un studēju Londonas universitātē. To beidzu ar bakalaura grādu ķīmijā. (Rietumos izdotajā grāmatā par Madonas ģimnāziju esmu minēts kā ķīmijas inženieris – esmu tikai ķīmiķis.)
Pēc tam strādāju ķīmijas industrijā pie plastmasu analīzes pētīšanas. Biju nodaļas vadītājs. Pensionējos 1982. gadā. Nopirkām māju St. Albansā, kur Meta 2010. gada oktobrī aizmiga mūža miegā.
Bieži atceros Madonas ģimnāziju, savu skaisto skolu liepu gatves galā. Bijušie skolotāji jau sen dus smiltājā, bet manā sirdī tie ir dzīvi dziļā pateicībā. Sevišķi gribētu apskaut savu reālklases skolotāju Martu Ozoliņu, lūgt piedošanu, ka nebiju tik labs, kādam vajadzēja būt, pateikties par iemācīto latviešu valodu.
Madonas tā laika skolēni un skolotāji kara laikā ir daudz cietuši, gājuši bojā vai izkaisīti pa visu pasauli. Rietumos abi ar Metu sadraudzējāmies ar Hermīni Medeni, toreizējo Briedi, tagad arī viņa jau sen ir mirusi. Arī mani vecāki dabūja padzīvot Sibīrijā, tāpat māsa Aina, arī viņi jau sen atdusas Dzimtenes smiltājā. Briede bija mana angļu valodas skolotāja. Manas klases zēni aizgāja cīnīties pret sarkanajiem, bet deviņdesmitajos gados es Madonā satiku savas klasesbiedrenes Skaidrīti Auziņu (Medeni), Lūciju Bočku (Docīti), Zinaidu Priednieci (Siliņu) un Ludmilu Tropiņu. Skaidrīte un Ludmila man atnesa Jāņu sieru, paldies viņām!
Ar J. Ūdra kungu sazinājās un atmiņu stāstu apkopoja
VANDA MADERNIECE,
Madonas Valsts ģimnāzijas direktore