Atskatoties uz šīs nedēļas notikumiem, emocionāli smagāko ziņu, nenoliedzami, saņēmām trešdienas rītā no Līgatnes dabas parka. Vēl iepriekšējās dienas vakarā TV ziņu raidījumos nekas neliecināja, ka lācenes Mades dzīves stundas ir skaitītas un tās atkārtotā izbēgšana pārvērtīsies par drāmu ar tik skumju iznākumu.
Tikai pēc dzīvnieka nošaušanas uzzinājām, ka zvērkopju tikšanās ar Madi otrdien nemaz neesot bijusi tik miermīlīga, kā tas izskanēja plašsaziņas līdzekļos, – lācene uzbrukusi vienam no kopējiem, saplosījusi suni, kļuvusi tramīga un agresīva. Taču vēlāk tas tika koriģēts, tātad mums meloja vai, mēģinot attaisnot dzīvnieka nošaušanu, sniedza sagrozītu informāciju.
Kā skaidroja pats zvērkopis, tas tikpat labi varējis būt kāds no tuvošanās, nevis uzbrukuma elementiem. Arī suns, izrādījās, ir sveiks un vesels, vien, ieraugot Madi, saskaņā ar aculiecinieku teikto, rējis. Pateicoties tieši sunim, lācene ir nonākusi līdz aitu aplokam, ko, iespējams, uztvērusi par voljēru un gribējusi tajā atgriezties.
Arī to, ka dzīvnieku nevarējuši iemidzināt, uzzinājām tikai pēc tam, kad lācene par savām brīvības alkām un vairāku dienu brīvsoli bija samaksājusi ar pašu dārgāko – savu dzīvību. Līdz tam mums tika stāstīts, ka dzīvnieks netiek iemidzināts ētisku apsvērumu dēļ, lai nenodarītu tam pāri, nevis tādēļ, ka Latvijā vai tai tuvākajās valstīs nav tik izcilu šāvēju, mednieku, kas brīvībā esošam dzīvniekam spētu precīzi iešaut miega ampulas.
Saprotot, ka 17 gadu veca lācene nav nekāda rotaļlieta bērniem un cilvēku drošība ir pirmajā vietā, lācenes Mades nošaušana emocionāli tomēr ir ļoti smags trieciens dzīvnieku draugiem. Nav pārliecības, ka tika izdarīts viss, lai lāceni sagūstītu un nogādātu atpakaļ iežogojumā Līgatnes dabas parka teritorijā. Ja jau „lāču mamma" Velga Vītola ir pilnīgā neizpratnē par šādu rīcību, ko lai domājam mēs, pārējie?
Kā lai neatceras visiem zināmo Antuāna de Sent-Ekziperī atziņu, ka ir jāatbild par tiem, kurus esam pieradinājuši. Dzīvnieki ļaujas šim procesam, pieņem savus kopējus, saimniekus un ir tiem bezgala uzticīgi. Taču bieži vien cilvēks tomēr neattaisno šo uzticību un, kā Mades gadījumā, izvēlas vieglāko ceļu. Šaubas par to, vai tas bija vienīgais risinājums, joprojām ir ļoti lielas. Droši vien rūgtums un mieles saglabāsies vēl ilgi, ja tās vispār kādreiz izzudīs.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA