„Priecīgus Ziemassvētkus!" ir šīs nedēļas aktuālākais joks, kopš aprīļa untumainā daba ir ietērpusi zemi baltā sniega villainē. Ja paļaujas uz sinoptiķu solīto, varam cerēt, ka tuvākajās dienās daudz baltuma klāt nenāks un dienās sasniegtie plusa grādi pamazām ļaus izspraukties arī zaļumam. Tomēr aukstums neatkāpsies, un, kā par spīti, aukstākās tiek solītas tieši Lieldienu brīvdienas. Tas laikam kāds Mērfija likums, ka laika ziņā netīkamākās ir tieši svētku dienas, kamēr darba dienās doties pie dabas ķecerīgi vilina saulīte un silts laiks.
Lai vai kā, svētkus svinēsim, olas krāsosim, ar tām sitīsimies un ripināsim, kā arī augstu šūposimies. Nedaudz gan žēl tajās olu izdarībās iesaistīties būs, ja parēķina, cik tāds pasākums tagad izmaksās. Jā, arī man acis iepletās lielas, pirmo balto olu iepakojumu pērkot (kamēr pieprasījums nav pārspējis piedāvājumu). Skaidrs, ka krāsošanai pateicīgākajām olām jāmaksā dārgāk, taču cenu lēciens šķiet pēkšņs, ja salīdzina ar pagājušo gadu. Visa cita starpā taču tiek runāts, ka finansiālā situācija valstī sāk stabilizēties, Valdis Dombrovskis lepni priecājas par IKP pieaugumu, bet, ja tā drīkst salīdzināt ābolus ar apelsīniem, kas tie paši augļi (šajā gadījumā – naudas lietas) vien ir, vidusmēra iedzīvotājs, tieši pretēji, arvien vairāk izjūt preču sadārdzināšanos un finansiālās spriedzes pieaugumu. Protams, visa pamatā pirmā vaininiece ir degvielas cena, kuras kāpums būtu atsevišķas tēmas cienīgs. Bet, kaut vai tajā pašā piemērā ar vistu olām, pie vainas ir arī mākslīgi radīta ažiotāža. Iepriekš tāda piemeklēja griķus, tagad, pirms Lieldienām, olu cenas kāpušas pat par aptuveni 40%, lai gan iepriekšējos gados pirmssvētku akciju ietekmē tām bijusi tendence samazināties. Ražotāji par pamatojumu min ES normu stāšanos spēkā ar 1. aprīli, kad jāpāriet uz lielākiem vistu sprostiem, taču par šādu normu bijis zināms jau pirms astoņiem gadiem. Vairums ražotāju lēnām, pamazām uz pārmaiņām arī gāja un pagājušā gada nogalē pa galvu, pa kaklu negrāba kredītus, lai spētu par sprostiem samaksāt. Tātad, pašizmaksa ražotājiem nav strauji lēkusi, ko nevarētu teikt par olu pārdošanas cenām.
Laikam jau gudrākie atgriežas pie savām laucinieku saknēm, par vidēji viena olu iepakojuma cenu nopērkot vienu vistu (ja ir iespēja to tālāk arī turēt). I lētāk sanāk, i dabiskāk, i Lieldienās krāšņākas un gardākas olas tiks nokrāsotas, jo veikalos pirktās jau neesot tas…
Bet ola ir jaunas dzīvības sākums, saules atdzimšanas, veselības un auglības simbols. Lai par kādu cenu, tā Lieldienās jāceļ godā, lai olai piemītošais dzīvības spēks pārietu uz cilvēkiem. Priecīgus svētkus!
Autore: LAURA VOITIŅA