– Esmu kalsnaviete jau sestajā paaudzē, – radurakstus ieskicē GUNTA ŠTIKOVA.
– Dzimusi un augusi lauku mājās starp divām upēm – Aronu un Bērzauni. Mācījos toreizējā Jaunkalsnavas astoņgadīgajā skolā, kur mani mācīja vislabākie skolotāji – ļoti gudri, inteliģenti, skolotāji ar lielo burtu. Pēc tam sāku mācīties sovhoztehnikumā, taču nepabeidzu, jo diemžēl izrādījās, ka profesijas izvēle nebija īstā. Ļoti jauna apprecējos, piedzima bērni. Darba gaitas sāku mežu pētīšanas stacijā, vakarskolā ieguvu vidējo izglītību. 1986. gadā sāku strādāt Kalsnavas ciema padomē, vispirms par bibliotekāri, tad par kasieri, bet pēc jaunākās meitiņas piedzimšanas – kultūras namā. Taču nu jau desmit gadu esmu Kalsnavas bibliotēkas vadītāja. Šķiet, bija jāpaiet ilgam laikam, lai nāktu pie atziņas, ka šis darbs ir tiešām manējais. Mainoties dzīves vērtību izpratnei, sapratu, ka es taču varu arī kaut ko vairāk, tāpēc iestājos RPIVA un ieguvu sākumskolas un mājturības skolotājas specialitāti. Tās atziņas, ko ieguvu studējot, man ir noderējušas ik dienu saskarē ar bibliotēkas apmeklētājiem, bet jo īpaši audzinot savu jaunāko meitu Sabīni (viņa kopš dzimšanas ir cilvēks ar īpašām vajadzībām).
Manas dzīves bagātība ir mani bērni – mani lielie, skaistie bērni. Ar vecāko meitu Noru mēs strādājam kopā, jo viņa ir metodiķe Kalsnavas kultūras namā. Viņi ar vīru Daini ir dāvājuši man mīļus mazbērnus Kalvi un Andu Annu. Retāk iznāk tikties ar dēlu Daini, vedeklu Inesi un mazbērniņiem Sandiju Aleksu un Raienu Martinu, jo viņi dzīvo Salaspilī. Bet ikdienā manas rūpes, mīlestība, pacietība ir vajadzīga Sabīnei, jo viņa ir no manis atkarīga, tāpēc es uzskatu, ka mēs abas esam viens liels vesels.
Ar savu vārdu man ir bijis diezgan grūti sadzīvot, jo vienmēr licies, ka man tas neder. Taču draugi, radi saka, ka tomēr piestāvot, un es sāku tam ticēt. Visspilgtāk atmiņā man ir vārdadiena agrā bērnībā, kad 28. marts iekrita Lieldienās. Tajos tālajos padomju laikos atklāti svinēt šos svētkus nedrīkstēja. Taču mūsu mājās tie tika svinēti, un tie bija divkārši svētki, jo bija taču mana vārdadiena. Kārām šūpoles sila priedēs, šūpojāmies, priecājāmies, bet vislielākais prieks bija kaimiņu dāvana – spoži, melni gumijas zābaciņi…
Lai arī lielāko laiku paņem rūpes par Sabīni, ikdienā man patīk audzēt puķes, ziemas garajos vakaros adu, tamborēju, lasu grāmatas, palutinu savējos, izcepot kādu torti, pagatavojot kaut ko garšīgu. Dejoju Kalsnavas dāmu deju grupā „Magnolija", patīk dziedāt. Ilgus gadus tiku vadījusi laulību ceremonijas pagastā, ir gadījies arī izpalīdzēt, izvadot aizgājēju smiltainē. Esmu laimīga, ka man ir ļoti saprotoši kolēģi un jauki draugi. Esmu pateicīga Dievam par doto iespēju būt kādam noderīga.
BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva