Es vēlos kā Viņa. Man vajag kā Viņai. Mums visiem vajadzētu, laipojot starp akmens ziediem, līkumojot līdzi Drūmupei, iekšup un augšup vērstu redzi iziet pasaulē. Iziet basām kājām. Ar kailām kājapakšām, nevis roku pirkstgaliem sajust, ka „pasaule šalc kā milzīga sudrabotu priežu jaunaudze", ieraudzīt, ka bez Drūmupes „mums cauri šalkaini plūsmo pilna upe baltu ziedu".
Es mācos kā Viņa. Man vajag kā Viņai. Mums visiem derētu līdz zvaigznēm tikt un iemācīties „zvaigžņu nekļūdībā stāvēt pār pasaules bezgalību". Tad teciņus atpakaļ. Tām pašām neapautām kājām pie cilvēku sāpēm, cerībām, pie „traģiskās apziņas par vienīgā mūža īsumu".
Ik pavasar' dzeguzīte gadus skaita, tos pašus, īsajā mūža nogrieznītī atliktos, un jautā: „Ko tad, ja mūžs pavadīts skaudībā, nodevībā, mantrausībā?"
Viņai IR atbilde: „Iestādīt bērzu. Ja atlikusi vēl viena diena, kaut pati pēdējā, tad jāiestāda bērzs." Man jātic Tālu Malu redzējušai sirdij, kura zina, ko runā: „Bērzs nepieviļ. Bērzs uzdīgst karstās krāsmatās un mūžīgi balts brien cauri visbargākajai ziemai, un pašaizliedzīgs līdz nāvei ielej tev krūzē savas saldās asinis. Pēc pieciem gadu miljoniem tavs dēla dēls saņems mantojumā pasauli, uz kuras aug bērzs. Arvien vēl pa vecam – ar saknēm zemē, ar galotni – debesīs."
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 20.03.2012.
Autore: LINDA ŠMITE