Pirms Leģionāru piemiņas dienas – 16. marta – vadošā Vācijas laikraksta „Frankfurter Allgemeine Zeitung" 14.03.2012. izdevumā ir publicēts plašs raksts „Piesmietās dzīves" („Missbrauchte Lebensläufe", autors Konrad Schuller), kas objektīvi skaidro 16. marta nozīmi. Rakstā atspoguļoti pretējie viedokļi un motivācija, ar kādiem Otrā pasaules kara laikā latvieši cīnījās leģiona rindās un Sarkanajā Armijā. Pieminēta Latvijas okupācija un Staļina īstenotais padomju terors, kas kalpoja kā pamatojums un motivācija par labu tiem, kas karoja leģionā. Pieminēts, ka abi diktatori – Staļins un Hitlers – Austrumeiropu pārvērta par 20. gadsimta asinspirti. Raksta tulkojumu esam saņēmuši no Ārlietu ministrijas un šodien ar to iepazīstinām arī „Stara" lasītājus.
Rīga, 13. marts. Ziemeļu bērzi, ziemeļu priedes. Stundu pēc stundas panīkuši kolhozi, pelēki ciemati: Kurlande – latvieši šo savas valsts daļu sauc Kurzeme – kā aizbīdnis (bulta) no Baltijas jūras stiepjas Krievijas virzienā. Iespējams, ka pirms 67 gadiem, kad beigām tuvojās Otrais pasaules karš, Aleksandrs Komarovskis un Pēteris Liepiņš šāva viens uz otru, tāpat kā Inese Spura un Visvaldis Lācis. Vieni cīnījās par Hitleru, bet citi par Staļinu – par abiem diktatoriem, kas toreiz Eiropas austrumus bija padarījuši par 20. gadsimta „asinspirti", kā 2010. gadā izdotajā grāmatā „Bloodlands" raksta vēsturnieks Timotijs Snaiders.
Toreiz Hitlers pavēlēja par jebkuru cenu noturēt ielenkto „Kurzemes cietoksni". Palīgā vācu bruņotajiem spēkiem viņš nosūtīja „Latviešu brīvprātīgo SS leģionu", un Visvaldis Lācis – patriotiskas latviešu ģimenes bērns, kurš Staļina Padomju Savienībā saskatīja daudz ļaunākus draudus tēvzemei nekā nacionālsociālistiskajā Vācijā, tās vienībā cīnījās līdz pēdējam brīdim, tāpat kā tie 160 000 latviešu, kuri toreiz stājās vācu dienestā. No pēdējām kara dienām viņam galvenokārt atmiņā palikusi aina: negaidīti viņa priekšā nepilnus piecus metrus tālāk no krūmiem parādījās divi sarkanarmieši ar durkļiem pie ieročiem un tikpat izbijušies kā viņš pats. Nozibsnīja ieroči, viņš izšāva, taču viņi jau bija projām – viens pa labi, bet otrs pa kreisi. Un tad viņus aprija mežs. Toreiz Visvaldis Lācis steidzās tālāk caur bērziem un priedēm, un neilgi pēc tam viņam kāju savainoja katjušas šķemba. Līdz ar to viņam karš beidzās. Taču abi ienaidnieki un izbaiļu sekundes mežā viņam nav nekad izgājuši no prāta. Viņi bija slaidi noauguši, spēcīgiem žokļiem un šaurām acīm – iespējams, uzbeki vai tadžiki.
Inese Spura tajās dienās atradās frontes otrā pusē savā darba vietā štābā. Viņa karu sāka kā sajūsmināta komjauniete un kara beigās strādāja divīzijas telefonu centrālē. Žestikulēdama, ar padomju ordeni pie labākā kostīma, vecā dāma pie maizītēm un kafijas stāsta, kā 1945. gada 8. maijā – Vācijas kapitulācijas dienā – pieslēdz telefona kabeli pēdējai pavēlei – „Pulksten 14 pārtraukt uguni".
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 20.03.2012.
Foto no Pētera Liepiņa grāmatas „Kauju ugunīs" 2. daļas