Izlasot 9. marta „Starā" Uģa Bergmaņa stāstījumu par vilkiem, atcerējos savus bērna piedzīvojumus ar šiem dzīvniekiem.
Dziļā bērnībā dzīvojām meža malā, bijušajā „Kurzemes katla" teritorijā. Tur bija daudzskaitlīga vilku populācija, pat gaišā dienas laikā vilki nāca pagalmos. Atceros vienu rītu: tikko esmu pamodusies, skatos pa logu – vilks aitu pulciņā dzenā aitu, kas domāta pārdošanai, lai man nopirktu skolas somu un priekšautu. Es brēkdama, kā no gultas, vilkam pakaļ. Māte ar dakšām aiz manis, skrien un brēc: „Trakā meitene, jēra dēļ skrien vilkam rīklē!" Vilks lēnām aizgāja savu ceļu, un es skolas formu togad dabūju.
Citreiz vilks dienas laikā aiznesa jēru, es izsekoju, kur neapēstā gaļa noslēpta, vēlāk aizgāju, gaļu izkārpīju un laimīga atnesu mājās. Māte nobālēja kā drēbe, jo vilki savu medījumu sargājot.
Bet visjocīgākais bija vēl cits gadījums. Gāju pirmajā vai otrajā klasē, varēja būt oktobra beigas, novembris. Ejot uz skolu, ceļa malā tumsā redzēju spīdam vilka acis. Biju jau pieradusi, jo šķita, ka vilks vai vilku māte (visticamāk) mani sargā. Parasti dzīvnieks gāja līdzās platam, ūdens pilnam grāvim pa otru ceļa malu, un tā tas turpinājās vairākas nedēļas. Kad mājās stāstīju vecākiem, tēvs neticēja, smējās un teica: „Vilkam stīvs mugurkauls, uzlēksi mugurā, nebūs jāiet tālais ceļš, iejāsi pašā skolā!" Vēlāk gan vecāki noticēja, tad ar vējlukturi nāca pavadīt, līdz vilks nozuda. Vēl šodien vecākā māsa (viņa dzīvoja pilsētā) saka, ka fantazēju, bet tā bija.
Vairākas vasaras ap mežmalas mājām spraudām sarkanas drēbes, lai atbaidītu vilkus. Vēl bieži dzirdēju runājam par krēpainiem vilkiem (vai tādi ir, nezinu), ka tie plēšot liellopus, suņus, apēdot piesietos suņus.
Autore: VALDA BĒRZIŅA