Neraugoties uz to, ka valdība ir atbalstījusi pensionēšanās vecuma straujāku paaugstināšanu, diskusijas par to, kad pakāpeniski vajadzētu palielināt pensijas vecumu – no 2014. vai 2016. gada, joprojām turpinās. Viedokli par iecerēto pensijas vecuma palielināšanu lūdzu izteikt Ērgļu novada domes priekšsēdētāju Guntaru Velci un Sarkaņu pagasta pārvaldes vadītāju Andri Simtnieku.
Ir jāmeklē risinājums
– Tas ir sarežģīts jautājums, par kuru vairāk var filozofēt, nevis ieteikt konkrētu risinājumu. Var jau iespringt un nepiekrist iecerētajai pensijas vecuma paaugstināšanai, bet ko lai dara, ja naudas nepietiek? Taču pat tad, ja pensionēšanās vecums tiek palielināts, visas problēmas jau netiks atrisinātas. Darbavietu ir tik, cik ir, līdz ar to jauniem cilvēkiem cerības atrast darbu būs vēl mazākas nekā līdz šim. Tas ir risks, par ko neviens skaļi nerunā, –
atzīst Guntars Velcis. – Cik esmu novērojis, jau tagad tie cilvēki, kas sasniedz pensijas vecumu, ne labprāt iet pensijā, līdz ar to, iespējams, situācija darba tirgū būtiski nemainīsies: kas strādāja, tie arī strādās. No manas puses tas nav pārmetums strādājošajiem pensionāriem, tā ir tikai fakta konstatēšana. Var jau pilnā balsī brēkt un iebilst pret pensionēšanās vecuma palielināšanu, tomēr ir jādomā, kā rast risinājumu šajā situācijā, kurā esam nonākuši. Lēmums būs jāpieņem valdībai un Saeimai, un katrā ziņā tas nebūs viegli izdarāms.
Vēl vairāk sarežģītu
– Pensijas vecuma palielināšana situāciju valstī tikai vēl vairāk sarežģītu. Darbavietu taču trūkst joprojām. Kaut kādas vakances darba tirgū gan parādās, bet darba devēji par večiem uzskata jau četrdesmitgadniekus, par vecāka gadagājuma cilvēkiem, kurus darbā vēl vairāk negrib ņemt, nemaz nerunājot. Ja tā paskatās, jau tagad daudzi pensionāri aizņem samērā lielu darba tirgus daļu, kur varētu strādāt arī jauni cilvēki, – uzsver Andris Simtnieks. – Pirmais jautājums, kas valdībai būtu jāatrisina, ir tautsaimniecības, ražošanas attīstība, cilvēku nodarbinātība, un tikai pēc tam varētu domāt par pensijas vecuma palielināšanu. Ja būtu, kur strādāt, cilvēki to darītu arī līdz 65 gadiem un pat ilgāk. Viņiem ir gan zināšanas, gan liela darba pieredze, līdz ar to savu darbu joprojām var veikt ļoti labi. Jāņem vērā arī mūsu ļaužu veselības stāvoklis, daudziem jau medicīniskā aprūpe tās dārdzības dēļ nemaz nav pieejama. Kad pie mums, piemēram, atbrauc vācieši, katrs var redzēt, cik viņi ir smaidoši un sprauni, neraugoties uz saviem 75 vai 80 gadiem, pretstatā mūsējiem, kas daudzus gadus ir nostrādājuši kolhoza fermās un tīrumos, kā saka, acis nepacēluši…
Autore: ŽEŅA KOZLOVA