(Sākums 10. un 17. februāra numurā)
Pirms gada, rakstot pieteikumu Eiropas Brīvprātīgajam darbam Nikaragvā, es labi, ja zināju tikai pāris vārdu spāņu valodā, kas lielākoties bija dzirdēti no Latīņamerikas ziepju operām, bet šobrīd, pēc pieciem pavadītajiem mēnešiem te, uz vietas, varu brīvi sarunāties spāņu valodā. Jāpiebilst gan, ka spāņu valoda Latīņamerikā atšķiras no pašā Spānijā lietotās. Manuprāt, šeit tā ir daudz skanīgāka un vieglāk saprotamāka, saglabājusi savu vēsturisko formu. Ieradusies Nikaragvā, pirmās divas nedēļas apmeklēju privātās spāņu valodas nodarbības vienā no Granadas spāņu valodas skolām, katru dienu pa četrām stundām no pulksten 8 rītā. Tas bija liels enerģijas patēriņš, jo spāņu valodas pasniedzēja Gabriela nerunāja ne vārda angliski, bet visu skaidroja spāņu valodā. Man palīdzēja tas, ka pirms Nikaragvas biju nedaudz apguvusi spāņu valodas gramatiku, tāpēc vairāk vai mazāk bija skaidrs, kāda nozīme ir kurai formai. Bez jebkādām valodas zināšanām būtu grūti.
Liels palīgs manā valodas apguvē bija un joprojām ir ģimene, kurā dzīvoju kopš novembra sākuma. Iepriekš vienu mēnesi uzturējos pie kādas sievietes, kuras mājās vēl bija pāris ārzemnieku. Tā kā mans mērķis bija dzīvot Nikaragvā, nevis „studentu kopmītnēs", lūdzu savu projekta koordinatoru nomainīt dzīvesvietu, kas arī operatīvi tika izdarīts. Mana Nikaragvas ģimene ir lieliska. Tajā ir trīs bērni: Ronaldo, kam ir 22 gadi un kas studē arhitektūru, taču papildus vēlas kļūt par mācītāju; Armando, kam ir 17 gadu, novembrī viņš pabeidza vidusskolu un februārī uzsāka mācības universitātē, lai kļūtu par inženieri; Nasareta, kam martā būs sestā dzimšanas diena, bet janvārī viņa uzsāka mācības 1. klasē. Mamma Marta strādā par sekretāri un grāmatvedi cukura aģentūrā, bet tētis Ronaldo nodarbojas ar dabisko zāļu tirdzniecību. Vēl ir vectētiņš Armando, kas dzīvo pa mājām un vienmēr zina par jaunumiem tuvējā apkārtnē.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 02.03.2012.
Autore: SANTA GRINBERGA
Foto no personiskā arhīva