Tā droši vien piktojās ne viens vien saērcināts Latvijas pilsonis attiecībā uz pagājušās sestdienas referendumu par otras valsts valodas ieviešanu.
Nu, labi, varētu teikt, ka ne jau gluži tikai tie 10 tūkstoši, kas sākotnēji iniciēja šo ideju, jo parakstu vākšanas laikā par likumprojekta ierosinājumu parakstījās 187 378 (12,14%) Latvijas pilsoņu, savukārt referendumā „par" nobalsoja 273 347 jeb 24,88% balsstiesīgo. Pret pārliecinošo (man nepatīk vārds „nospiedošo") vairākumu jeb 821 722 (74,8%) tas ir maz, lai neteiktu vairāk. Pēc 18. februāra referenduma arvien biežāk tiek runāts, ka referenduma ierosināšanai nepieciešamais parakstu slieksnis būtu krietni jāpaaugstina. Vai nu gluži šis skaitlis būtu jādesmitkāršo līdz 100 tūkstošiem notariāli apstiprinātu parakstu, kā jau ir izteikušies daži Saeimas deputāti, tomēr katrā ziņā tam vajadzētu būt krietni augstākam, citādi drīz vien Latvijā referendums kļūtu par visai ierastu lietu un valsts budžeta naudiņa aiztecētu, tā teikt, pa reni. Bez tam vajadzētu nošķirt lietas, kuras ar referenduma palīdzību mainīt nevar, tajā skaitā arī latviešu valoda.
Taču – no otras puses – referendums parādīja aptuveno situāciju (ja vēl pieskaita ap 300 tūkstošu nepilsoņu, kuru viedoklis tāpat lielākoties bija skaidrs) un lojalitāti pret valsti. Jā, protams, prezidents var apgalvot – „referendums jau skaidri parādīja, ka situācija ir stabila. Ko vēl vairāk? Tāpēc ir jāiet uz priekšu un jāstrādā", un viņam, protams, ir taisnība – nekāds apvērsums mums nedraud. Tomēr tā vienkārši paslēpties aiz vārdiem „integrācija un sabiedrības saliedēšana" arī nevar – ir vajadzīga reāla darbošanās – vai tas būtu premjera ierosinātais Igaunijas variants, kad, piemēram, tiem nepilsoņiem, kuri pēc latviešu valodas kursu iziešanas naturalizējas, apmaksā kursu izdevumus, vai kā citādi, bet tam jābūt reāli un uzrunājoši, ja jau mēs gribam, lai cittautieši būtu mūsu valstij lojāli (un es arī daudzus šādus cilvēkus pazīstu).
Notikušais referendums visnotaļ ieskicēja vājās vietas un liek izdarīt secinājumus. Pirmām kārtām tas attiecas uz Latgali, kur pārliecinoši (ar dažiem patīkamiem izņēmumiem) nobalsoja par otras valsts valodas ieviešanu. Neapšaubāmi, tas ir saistīts arī ar ekonomiskajām problēmām, jo cilvēki Latgalē jūtas pamesti un uzmesti arī savas reģionālās identitātes dēļ. Cilvēciski to var arī saprast, taču citādi tas ir ar šī referenduma (un ne tikai referenduma) redzamajiem un – vēl jo vairāk – neredzamajiem iniciatoriem, kas mierā jau nu neliksies.
Ko referendums deva tiem, kas balsoja „pret"? Pirmkārt, pa 20 gadiem aizmirsto vienotību un iespēju taisnāk izsliet plecus, atcerēties, ka mēs dzīvojam valstī, ko sauc par Latviju, kur vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda.
Autore: BAIBA MIGLONE