Neviens cits referendums vai Saeimas vēlēšanas līdz šim Latvijas vēsturē nav izraisījušas tādu ažiotāžu, kā šosestdien gaidāmā tautas nobalsošana par grozījumiem Satversmē, kas paredz piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu.
Jauniešu kustības „Vienota Latvija" un biedrības „Dzimtā valoda" pagājušā gada novembrī uzsāktā parakstu vākšana nu ir ievilkusi Latviju iekšpolitisko attiecību mezglā un saasinājusi attiecības dažādu etnisko grupu starpā.
Nevienlīdzība
Atslēgas vārds, ko parakstu vācēji un referenduma rosinātāji izmantoja un turpina izmantot savā komunikācijā, vēršoties pie sabiedrības, ir „nevienlīdzība". Kas tad ir šī nevienlīdzība, par kuru tik uzstājīgi runā Lindermans, Osipovs, Gapoņenko un arī vairāki „Saskaņas centra" politiķi, kuros pēc 11. Saeimas vēlēšanām, kad valdības veidošanas gaitā tika saņemts „kurvītis", pēkšņi pamodās sociālā taisnīguma cīnītāju jūtas? Ja klausāmies Eiropas Parlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas teikto, tad saprotam, ka Latvijā nepārtraukti notiek cilvēktiesību pārkāpumi, krievvalodīgie tiek uzskatīti par otrās šķiras cilvēkiem. Šādas informācijas burbulī diemžēl dzīvo daudzi no tiem, kas sestdien dosies pie referenduma urnām un balsos par grozījumiem Satversmē. Ja runājam par konkrētiem pārmetumiem, visbiežāk minētais ir Latvijas Tautas frontes neturētais solījums par pilsonības piešķiršanu visiem tolaik vēl LPSR iedzīvotājiem. Tā saucamais pilsonības „nulles variants" tik tiešām tika nopietni apsvērts, kas par pilsoņiem ļautu kļūt ne vien tiem iedzīvotājiem, kuri bija Latvijas pilsoņi 1940. gadā, un viņu pēcnācējiem, bet visiem pastāvīgajiem valsts iedzīvotājiem. Tiesa, jau tad, kad šādi priekšlikumi tika apsvērti, bija skaidrs, ka tos pildīt būs ļoti grūti vai pat neiespējami. Kaut arī šobrīd Satversmes grozījumu atbalstītāji runā, ka reālas briesmas 1991. gadā līdz pučam nav draudējušas, patiesais noskaņojums bija pavisam cits, un, ja šobrīd mēs dzirdam runas par divkopienu valsts veidošanos, tolaik šis bija politiķu galvenais arguments, kas lika atkāpties no tiem solījumiem, kādi tika doti pirms Augstākās Padomes vēlēšanām. Kaut arī zināms pamats aizvainojumam par neturēto solījumu var būt, samudžināto Pilsonības likuma pieņemšanas gaitu 90. gadu sākumā Satversmes grozītāji vairāk izmanto kā ieganstu, lai uzpūstu lielākas liesmas pašu uzkurinātajā „nevienlīdzības" ugunskurā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 15.02.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS