Šonedēļ Valsts prezidents pēc ilgas tielēšanās paziņoja, ka tomēr piedalīsies gaidāmajā referendumā par ierosinātajiem Satversmes grozījumiem. Viedokli, kā vērtē prezidenta lēmumu un vai paši plāno tajā piedalīties, lūdzu izteikt Sarkaņu pagasta pārvaldes vadītāju Andri Simtnieku un Mētrienas pagasta pārvaldes vadītāju Andri Dzenovski.
Nevaram klusēt
– Izvēle ir katra paša ziņā, bet, ja esam tik tālu nonākuši, uz referendumu ir jāiet un jāpauž sava attieksme, šajā gadījumā, protams, balsojot pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, – nešaubās Andris Simtnieks. – Cita lieta, vai vispār vajadzēja pieļaut, ka par šādu jautājumu notiek referendums. Valsts prezidents jau pašā sākumā paziņoja, ka šis referendums pats par sevi ir absurds pasākums, un, iespējams, tāpēc sākotnēji nebija plānojis tajā piedalīties. Ja neiesim un paliksim malā stāvētājos, klusēsim, tad to varēs skaidrot arī kā atbalstu divvalodības ieviešanai Latvija, tāpēc ir jāiet un jābalso pret valsts valodas statusa noteikšanu krievu valodai. Tas jau nenozīmēs, ka krievu tautības cilvēki savstarpējā saziņā to nevarēs izmantot, un arī mēs, vecāka gadagājuma cilvēki, veidojot kontaktus ar Krieviju, droši vien runāsim krievu valodā, ko labi pārvaldām. Jo vairāk valodu zini, jo labāk, tas nekad par sliktu nenāk, bet katrai valodai ir jābūt savā vietā.
Jāzina visiem
– Kāda te vispār var būt runa – ir jāiet un jāpiedalās, tai skaitā arī mūsu Valsts prezidentam! Mētrienas pagastā un arī visā Madonas novadā to atbalstītāju divvalodības ieviešanai vismaz parakstu vākšanā nebija daudz. Cik zinu, starp parakstītājiem esot arī latvieši. Es gan šādu latviešu nostāju nesaprotu, jo šis jautājums ir ļoti skaidrs – Latvijā var būt tikai viena valsts valoda, un tā ir latviešu valoda – uzskata Andris Dzenovskis. – Es labi atceros tos laikus, kad sanāksmēs piespiedu kārtā bija jārunā krievu valodā pat tad, ja tajās piedalījās tikai viens cilvēks, kurš nesaprata latviski. Ja šo prasību ignorēja, tad, nedod Dievs, ja kāds uzrakstīja sūdzību, nepatikšanu bija vairāk nekā runāšana krievu valodā. Un latvieši to nav aizmirsuši. Tagad, 20 gadu pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, arī krieviem un citu tautību cilvēkiem vajadzētu censties runāt latviski un latviešu valoda būtu jāapgūst. Krievu valoda kā savstarpējās saziņas, kā biznesa valoda jau nekur nepazudīs, jo arī ar Krieviju mums ir jāsadarbojas, un tas nav nekas slikts. Problēma jau nav valodā, bet gan attieksmē. Tas vairāk ir principa jautājums, tāpēc uz referendumu ir jāiet.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA