RAITIS CIPULIS ir vestēnietis: – Vestiena ir mana bērnības zeme – esmu tur audzis, skolā gājis. Tad – četri gadi Jāņmuižā. Pēc skolas beigšanas strādāju un dzīvoju Madonā, bet nu jau gadus trīs esmu atkal atgriezies Vestienā. Tiesa, strādāju gan Madonā. Te lielākoties ir arī visi draugi.
Uz Jāņmuižu savulaik gāju divu iemeslu dēļ – tāpēc, ka tur bija spēcīgs motoklubs, un tāpēc, ka interesēja izvēlētā profesija – servisa mehāniķis. Pēc skolas beigšanas gadus divpadsmit nostrādāju Madonā servisā, remontēju un krāsoju mašīnu virsbūves. Bet patlaban jau piecus gadus ir pašam savs uzņēmums Madonā – nodarbojos ar motociklu, skūteru, velosipēdu tirdzniecību un remontu.
Starp citu, izvēle dibināt uzņēmumu, kas nodarbojas ar mototehnikas tirdzniecību un remontu, nav nejauša – jau no bērnības Raiti saista motosports. – Protams, tas ir hobija līmenī, bet principā vasarā gandrīz viss tam tiek pakārtots, – atzīst Raitis. – Viss sākās ar motopulciņu Vestienā, tālāk – Jāņmuižā. Diemžēl motoklubs tur tāpat kā daudzi citi tajā laikā Latvijā pajuka. Kad jau pats biju atspēries un varēju atļauties nopirkt savu sporta moci, kaut kādā ziņā varēju atgriezties pie sava sapņa piepildīšanas. Tā nopietnāk sacensībās sāku piedalīties pirms kādiem desmit gadiem, un jāteic, ka ir tīri labi veicies. Esmu bijis pirmajā trijniekā vai vismaz piecniekā. Tas, protams, nav profesionālais sports, bet amatieru līga. Ir jau gadījies arī kādu gadu sacensības izlaist, bet pavasarī, tiklīdz izdzirdu, ka kāds brauc, nevaru nomierināties. Tagad atkal man ir jauns motocikls, un esmu nolēmis nākamajā sezonā noteikti sacensībās piedalīties. No vienas puses, it kā jau biju izlēmis, ka vairs sacensībās nebraukšu, bet… Tas ir kā narkotikas, no kā nevar izārstēties. Kā mazliet atkal pabrauc, tā viss galviņā sagriežas, un saproti, ka tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.
Ikdienā gan ar mocīti Raitis nebraucot. – Man ir bijis arī ceļa mocis, bet tas man nesagādā nekādu baudu, jo motokrosā jau ir pavisam citādāk – kad tu lec vairākus desmitus metru pa gaisu, tas ir pavisam cits adrenalīns. Laikam tieši tas ir man vajadzīgs. Kad ikdienā par daudz stresa sakrājies, izbraucu ar mocīti pa trasi, un atkal viss ir kārtībā. Madonā man ir daudz domubiedru un tādu hobijbraucēju kā es, ar kuriem kopā var patrenēties.
Tagad, ziemā, savukārt kopā ar draudzeni Daci aizbraucam uz kalnu vai tepat pa Smeceres sila trasi paslēpot, citreiz aizlaižam uz Rīgu kultūru pabaudīt. Slēpot man ļoti patīk. Arī vārdadienā esmu nolēmis ar draugiem aizbraukt uz Lido kalnu, vakarā mazliet pasēdēsim, lai gan tādas lielākas ballītes parasti sanāk uz dzimšanas dienu, kas ir ļoti jaukā laikā – maijā.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto