Diemžēl ir vairākas lietas, kuras mēs nu nekādi nevaram ietekmēt. Starp tām – laiks un laikapstākļi.
Par pirmā nepārvaramo ritējumu mēs pārliecinājāmies nupat – aizvadītajā gadumijā -,
kurai mēs, šķiet, tik ļoti gatavojāmies, bet pēkšņi vienā acumirklī tikām kā sviestin iesviesti jaunā gadā, jaunā darba nedēļā, ar tik ierastajām rūpēm un arī gluži jaunām ķibelēm. Nu, jā, kāds iebildīs – tas varbūt tāpēc, ka šoreiz brīvdienu tik maz – gluži kā parastā nedēļas nogalē… Jā, arī tas – vairumam no mums pirms lielām lietām ir jānoskaņojas, un arī gadumija ir viena no lielajām lietām. Vismaz mēs tā domājam, jo ar to saistām jaunas apņemšanās, jaunas ieceres, sapņus un gluži kā pasakā gaidām un ticam, ka tie arī paši no sevis piepildīsies. Un es pilnībā piekrītu šonedēļ dzirdētajai atziņai, ka diemžēl pēcsvētku skarbā mācība parasti ir viena – jaukās pasaku fejas ir izkūpējušas līdz ar pēdējām debesīs izšautajām petardēm, un nākas atzīt, ka visas vēlmes un apņemšanās būs vien jāīsteno pašiem. Tomēr – vai tas ir slikti? Latvijā ļoti raksturīga nelaime ir tā, ka pat daudzi pieauguši cilvēki jūtas kā bērni. Gaida, ka viņu dzīvi sakārtos labā feja – kāds no malas: Saeima, valdība, bet pie visām nelaimēm noteikti ir vainīgs kāds cits – visbiežāk tā pati valdība vai arī vismaz kaimiņš vai priekšnieks.
Ministru prezidents tik peltajā gadumijas uzrunā (viņu gan pirmajā jaunā gada dienā, šķiet, neapšaubāmi pārspēja Valsts prezidents ar savu monotono runu) aicināja katru Latvijas patriotu apņemties paveikt vismaz vienu nesavtīgu darbu, lai stiprinātu mūsu valsti. Un arī tas jādara katram pašam, nevis jāskatās uz kaimiņu vai kolēģi.
Otra sākumā pieminētā lieta – laikapstākļi. Arī to kaprīzes šonedēļ varējām izbaudīt pilnī-bā – sākot no skaista, sniegota 1. janvāra rīta līdz pelēkai putrai uz ielām un kārtējam pārbaudījumam zābakiem.
Tikmēr dzīve rit ierasto gaitu. Šonedēļ kļuva zināms, ka referendums par Satversmes grozījumiem, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu, notiks 18. februārī. Un Rīgas mērs jau ir paguvis publiski apliecināt, ka viņš referendumā piedalīsies un balsos par valsts valodas statusa piemērošanu krievu valodai. Te nu atkal jāatceras – jā, daudzas lietas mēs nevaram ietekmēt, bet vienu gan varam – mēs varam mainīt attieksmi. Un šajā gadījumās – nepalikt pasīva vērotāja lomā, bet ar savu „pret" viennozīmīgi paust, ka mūsu mazajā Latvijā latviešu valoda ir un paliks mūsu vienīgā valsts valoda.
Autore: BAIBA MIGLONE